Telefoni:

26404420 (Latvija)

26340419 (Natalie)
26153648 (Grigory)

e-pasts: dngru@yahoo.com

Informējam, ka savu darbību Latvijā esam pārtraukuši.

Tālrunis Maskavā: +7(909)6883137


LAIMES_TERAPIJA

Grigorijs Dvorkins

Klīniskais psihologs

 

Natālija Dvorkina

Fiziķe, bioelektrogrāfijas speciāliste

 

 

LAIMES TERAPIJA

PSIHOSOMĀTISKO STĀVOKĻU DIAGNOSTIKA

 

 

PSIHOLOGA PADOMI

Pirmais izdevums

Pirmā daļa

 

Rīga, 2003

 

 

 

NĀVE IR TĀ VĒRTA, LAI DZĪVOTU, BET MĪLESTĪBA IR TĀ VĒRTA, LAI GAIDĪTU.

 

V.COJS 

 

©  Г.Дворкин и Н.Дворкина

ISBN 9984-19-531-7 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

VELTĪTS TIEM, KAS MEKLĒ IZEJU NO SATRAUKUMU VAŽĀM 

 

Šajā grāmatā gribētos dalīties pieredzē dažādu slimību ārstēšanā un paust savu viedokli par psiholoģiskām un garīgām problēmām, kas ir mūsu slimību avots, izskatīt aspektus, saisitītus ar garīgo un fizisko veselību, ārējo un iekšējo psiholoģisko faktoru ietekmi uz slimības rašanos un attīstību. Šīs teorijas pamati tika likti jau senatnē, tādēļ šajā darbā ir daudz paralēles ar seno medicīnu.

 

Ārstēšanas iedarbība balstās uz miesas un psihes vienotību. Stresa laikā emocijas tiek nomāktas, kas sasaista virzošos impulsus muskuļos. Tādēļ ķermenī pamazām rodas sasprindzinājums, kas pasliktina vielmaiņu, pazeminās imunitāte, rodas dažādas saslimšanas. Ārstēšanas metode balstās uz senās medicīnas un mūsdienu psihoanalīzes apvienojumu. Šī terapija ietver fizisku un psiholoģisku ietekmi, kas dod cilvēkam iespēju atbrīvoties, atslogot nervu sistēmu, iegūt mieru dvēselē un nostiprināt organisma aizsargsistēmu.

 

Pēdējie zinātnes sasniegumi ļauj sekot piedāvātās metodes rezultātiem, bet bioelektrogrāfijas pielietošana dod iespēju uzskatāmi redzēt bioloģisko starojumu ap cilvēku, kas ar datora  palīdzību atklāj viņa garīgo un fiszisko stāvokli.

 

 

 

IEVADS

 

Nav nekā vienkāršāka, kā atbrīvoties no depresijas un satraukuma, no stresiem un visām psihosomātiskām slimībām

 

Pamēģināsim iedomāties cilvēku, kas traucas cauri pilsētai ar aizvērtām acīm. Notiek sadursmes, avārijas, bet viņš turpina baukt. Vai varat iedomāties, kāda pēc tāda brauciena būs viņa automašīna? Un kādu kaitējumu viņš radīs sev un citiem? Visdrīzāk viņš būs noasiņojis.

 

Ja mēs sēžamies pie stūres, tad tikai ar atvērtām acīm, cenšoties neradīt bīstamas situācijas. Bet kādēļ mums tik bieži sāp sirds? Kādēļ daudzi no mums izjūt dvēseliskas sāpes? Vai ir iespējams, ka mūsu dvēseles arī ir ievainotas? Varbūt mēs kustībā pa savu dzīves ceļu arī neredzam, ko darām? Mūsu iekšējā pasaule nav acīm redzama, un tomēr, tā ir pamats visai mūsu dzīvei. Visas mūsu uzvaras un sakāves, visas lielās un mazās lietas, tās ir tikai cilvēka neierobežoto garīgo spēju plašumu atspulgs. Rakstnieku un mākslinieku radošie augļi ir iemiesoti viņu radītajos mākslas darbos. Vai cilvēks var, līdzīgi kā mākslinieks vai arhitekts, iedzīvināt to skaistumu, kurš, kā teica Dostojevskis, glābs pasauli, kā arī visu cilvēka dvēseles spēku, uz kuru tiecas cilvēka sirds? Var. Depresijas, uztraukumi, stresi un visas psihosomātiskās slimības liecina, ka mūsu dvēseles ir ievainotas un asiņo. Mēs varam dzīvot tīros, iekārtotos dzīvokļos, tai pat laikā atstājot sirdī pamestības riebumu. Mūsu iekšējā pasaule – tās ir mūsu mājas. Jo, kad cilvēks ceļ māju, viņš rada un izjūt prieku no radošā procesa. Tāpat arī mūsu iekšējā pasaule. Tai vajadzīgs nemitīgs radošs darbs un tam mums ir viss nepieciešamais. Tikai vajag sākt šo svarīgo un aizraujošo darbu.

 

 

TIEM, KAS IR SLIMI

                  … turiet drošu prātu:

Es pasauli esmu uzvarējis!

(Jāņa 16:33)

 

Nokļūstot zemē, sēklas, kas ir saules sasildītas, izdīgst un sāk savu kustību uz augšu. Tām priekšā ir sarežģīts un bīstams ceļš. Neskatoties ne uz ko, viņām vajag uzziedēt un nest augļus. Ne katra sēkla sasniegs mērķi. Dažas tā arī nekad nenogatavosies, lai nestu augļus, citām nepietiks spēka, lai izspiestos cauri dažādiem šķēršļiem un ieraudzītu gaismu. Sastopot savā ceļā šķēršļus, tādus kā akmeņus, jaunie asni, traucoties uz savu mērķi, centīsies tos apiet. Ja neizdosies, tie centīties tikt cauri ar spēku. Viņi pacentīsies tikt cauri visiem pārbaudījumiem, kas būs ceļā. Daudzi ir redzējuši, kā maza trausla zālīte izspiežas cauri asfaltam un pat betonam.

Ja jūs esat smagi slims, tas nozīmē, ka arī esat saskāries ar nopietnu šķērsli j ūsu ceļā. Ne katrs augs pārvarēs asfaltu. Cilvēks arī ne katrreiz uzveic slimību. Lielākā daļa cilvēku, kas ir slimi ar vēzi, zaudē cerību labam iznākumam, paļaujoties visbiežāk tikai uz ārstiem. Bet velti. Jau arī Sokrāts teica, ka nav lietderīgi ārstēt miesu, ja slima ir dvēsele. Daudzi no mums dokumentālās filmās par Ļeņingradas blokādi ir redzējuši novārgušu cilvēku ķermeņus. Ar vēzi slimojoša cilvēka dvēsele ir ne mazāk novārgusi un, lai to atjaunotu, ir vajadzīga ilgstoša un laba kopšana.

 

Kā maigs ziediņš salauž asfaltu, tā arī cilvēks, kam dvēsele ir vesela, ir spējīgs uzveikt visas ciešanas un uzvarēt slimību. Mūsu organismam ir ļoti spēcīgi aizsargmehānismi. Mūsu imunitāte ir stiprāka par jebkuru slimību un spēj darboties cauru diennakti, ja tikai dvēseles slimība nav nomākusi tās funkcijas.

 

Ziediņam, kas tiecas pret gaismu, atveras  neizmērojams plašums. Tā arī cilvēkam, uzvarējušam slimību, paveras pavisam cita dzīve. Tikai ubags pa īstam spēj novērtēt greznību un tikai cilvēks, kas pārcietis smagu slimību, spēj novērtēt savu veselību. Sliktāk, ja cilvēks ir zaudējis cerību. Tādam ir grūtāk palīdzēt.

 

Ja jūs esat nopietni slims un jūs moka smaga kaite, jums un jūsu tuviniekiem ir ļoti grūti. Grūti ne tikai tādēļ, ka slimība nāk ar sāpēm un ciešanām, un, ka daudz laika un spēka ir vajadzīgs slimnieka kopšanai, un pat ne tādēļ, ka mediķu diagnozes neatstāj iespējas. Grūtības slēpjas tajā, ka cīņā ar slimību, cilvēkam būs jāstājas pretī ļaunajam un iznīcinošajam spēkam, pret kuru mūsu saprāts ir bezspēcīgs. Šis spēks nav acij redzams, bet tam pieskaroties, cilvēka dvēsele kļūst auksta. Un tomēr jūs varat uzvarēt! Tam ir daudz piemēri. Zinātne ir nespējīga cīnīties ar daudzām slimībām. Nespējīga, jo smagas saslimšanas, kā likums, sākumā attīstās slēpti, pašam slimniekam nemanot. Gadus, dažkārt desmitgades smagā slimība auž savus tīmekļus. Ar vēzi slimie, kā likums, pieļauj kļūdu, sadalot savu dzīvi divās daļās: līdz slimībai – labais, gaišais periods, un pēc slimības – tuvošanās nāvei. Ja līdz slimībai cilvēka dzīvē būtu bijuši tikai gaiši periodi, viņa imunitāte būtu palikusi stipra un viņš nekad nesaslimtu. Parasti pirms slimības cilvēks izjūt dvēselisku diskomfortu, izjūtot dziļu iekšēju piekusumu vai depresiju, zaudē interesi par dzīvi, bieži apvainojas un dusmojas, bet pa to laiku slimība nemanot laiž saknes, cauraužot ne tikai dvēseli, bet arī visu ķermeni,  veido pataloģiskus veidojumus. Augu saknes barojas no ūdens, bet slimības saknes – no mūsu dvēseliskajiem pārdzīvojumiem. Var atbrīvoties no sapampuma, veikt ķimisko terapiju, apstarošanu, bet iznīcināt saknes, kas baro slimību, medicīna vēl nav spējīga iznīcināt.

 

 

Bet jūs to varat izdarīt! Jūs varat beigt laistīt šīs saknes ar jūsu dvēseles sāpju rūgtumu! Bez ūdens viss dzīvais izžūst. Tas pats notiks arī ar slimību, ja  nebaro tās saknes ar asinīm, kas sūcas no jūsu sirds dziļumiem! Tam jums ir nepieciešams tikai iegūt iekšēju mieru. Bet kā to izdarīt tajā brīdī, kad cilvēkam ir īpaši grūti? Tamdēļ slimniekam un tiem, kas vēlas tam palīdzēt, pirmkārt, ir vajadzīgas noteiktas zināšanas, lai nostiprinātu ticību un iegūtu spēku, kas nepieciešama uzvarai. Nezaudējiet cerību! Jums ir iespēja pārvarēt slimību, lai cik tālu tā būtu attīstījusies.

 

 

KĀ UZVEIKT SĀPES

 

Jūs varat un jums jābūt veseliem!

Nezaudējiet cerību, tikai ticiet un tad kādā brīdī jūs būsiet uzvarētājs!

 

Medicīna spēj uzstādīt precīzu diagnozi, bet nav tās spēkos izmērīt cilvēka dvēseles, ticības un gudrības spēku. Seno laiku ārsti apgalvoja, ka katram cilvēkam ir dotas milzu spējas, bet neskatoties uz to, katrs cilvēks ir atšķirīgs: kādam dots vairāk, kādam – mazāk. Jo vairāk cilvēkam dots no augšienes, jo lielāka pretdarbība būs dzīves laikā, jo sarežģītāki būs dzīves apstākļi un nopietnākas sekas kļūdu dēļ. Skan paradoksāli, bet tikai stiprs cilvēks var sagraut savu organismu tā, lai smagi saslimtu, tas nozīmē, viņam ir spēks šo slimību pārvarēt. Mūsu organismā ir daudz dažādas aizsardzības pakāpes un vājajam nav pa spēkam tās izārdīt. Tam ir vajadzīgs talants.

 

Pēc statistikas datiem, ar vēzi slimo cilvēki ar spēcīgu nervu sistēmu. Senie apgalvojumi saka, ka cilvēkam netiek dots vairāk grūtību un pārbaudījumu, nekā tas spēj izturēt. Grūtie  pārbaudījumi var skart jebkuru cilvēku kā labu, tā ļaunu - tāda ir dzīves patiesība. Vieni pieņem grūtības bez panikas un satraukuma, nekrītot izmisumā, un visu pārvarot, kļūst stiprāki. Citi grūtībās sanīkst, viņus pārņem bailes, aizvainojums, tie paliek nežēlīgi pret visu pasauli un visdrīzāk dzīves apstākļu sakritībās tiks saārdīti.

 

Bet jūs nebaidieties, jūs varat visu pārvarēt! Pat ļoti slimā cilvēkā kvēlo veselības dzirkstelīte, un, ja jūs to nenoslāpēsiet, jūs uzvarēsiet un tā iedegsies lielā liesmā. Bet sākumā uzvarai jābūt jūsu sirdī. Tas ir līdzīgi kā skolas eksāmens, kas jānokārto – bez bailēm un niknuma pieņemt šo situāciju, ar kuru esat saskāries. Tas nozīmē pieņemt slimību nevis kā dzīves ceļa noslēgumu, bet kā svarīgu un grūtu dzīves periodu, kam ir liela nozīme gan slimniekam, gan arī tiem, kas atrodas pie viņa gultas. Pirmkārt, jums sevi ir jāpieņem bez žēluma tajā stāvoklī, kurā jūs patreiz atrodaties.

 

Nekas, ir laiks būt veselam un laiks arī slimam. Ar to dzīve nebeidzas. Slimība ir tikai sarkanais signāls luksoforā: apstājies, tu virzies nepareizā virzienā! Tā tālāk dzīvot nedrīkst! Sakārto savu dvēseli!

 

Jā, visdrīzāk jūs nodzīvojāt sarežģītu dzīvi un saskārāties ar daudzām grūtībām. Viena daļa cilvēku krāj naudu, bet jūs gadiem sakrājāt dziļas dvēseles rētas, kuras tā arī nesadziedējāt. Nenolādiet slimību un nevienu nenosodiet. Cīņā par dzīvību pacentieties nebaidīties nāves. Ticiet, ka mūsu dzīve ir Dieva rokās un tikai Viņš lemj, cik gadus, mēnešus un dienas mums vēl dzīvot.

 

Centieties necīnīties ar slimību, bet pieņemiet to kā kārtējo jūsu dzīves ceļa posmu, kurā jums bijuši gan prieki, gan bēdas. Visdrīzāk, pēdējo gadu laikā kaut kur dziļi dvēselē jūs jutāt diskomfortu vai nogurumu, bet varbūt sapņu un ideālu zaudējumu. Jo jūs taču ilgus gadus tuvojāties slimībai.

Ir divas cilvēku kategorijas. Vieni ir satraukumu, grūtsirdības un aizvainojumu varā pamazām izirst kā apģērbs, kas ir kožu saēsta. Viņi krīt un krīt un arvien nonāk tuvāk un tuvāk bojāejai. Citi pretēji – pat grūtajos brīžos nekad nevienu nevaino, nenocietinās, bet meklē veidus, kā bez panikas un izmisuma, ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem sev un citiem, pārvarēt nelaimi. Un daudziem ar laiku tas izdodas.

Ja jūs esat nedziedināmi slims, nekrītiet izmisumā. Ja jums šobrīd ļoti sāp, pieņemiet šis sāpes bez aizkaitinājuma, kā jūsu organisma aizsargreakciju. Ja sāpes nebūtu jūtamas, tad jūs nekad neapstātos savā kritienā. Tagad jums ir iespēja pārbaudīt savu drošsirdības pakāpi. Tādos brīžos cilvēks burtiski iziet cauri ugunij un uguns izdedzina dvēselē visu nevajadzīgo, to, kas sakrājies daudzo gadu laikā: aizvainojumi, satraukumi, bailes – viss, kas vienā vai otrā veidā sasaista ar slimību. Dodiet iespēju jūsu dabai pašai sevi attīrīt. Ja jūs esat mokoši slimi, pamēģiniet iedomāties, ka uz operāciju galda dabas priekšā un tā kopā ar Dievu jūs operē bez narkozes. Noticiet, viņi ir labi ķirurgi. Dodiet iespēju viņiem veikt šo operāciju. Bez tā nav iespējama pilnīga izārstēšanās.

 

Runājot psalmu autora Dāvida vārdiem, briesmīgu moku brīdī, jūs it kā ejat pa nāves ēnu ieleju (Ps.22). Nebaidieties, paļaujieties visā uz Dievu, uz likteni un jūsu Sargeņģeli. Mūsu dvēsele, kā likums, pamostas  dzīves grūtajos brīžos. Kad problēmu nav, gars snauž un snauž arī tad, kad esam nomodā. Bet, ja gars ir pamodies, mēs esam spējīgi izturēt. Un šajā pārbaudes kalvē, mēs kļūstam stiprāki.

 

Bībelē var atrast mūsu garīgās sabrukšanas prototipu. Viens no piemēriem ir stāsts par izraēliešiem, kas atbrīvojās no ēģiptiešu verdzības un devās uz tuksnesi. Daudzi nebija apmierināti ar skarbajiem apstākļiem un nākotnes nenoteiktību. Viņi kurnēja uz Mozu un Dievu. To dzirdot, Dievs, kas bija rūpējies par savu tautu un bija devis visu nepieciešamo dzīvošanai, sadusmojās un uzsūtīja nepateicīgajiem izraēliešiem indīgas čūskas, no kuru kodieniem, mira cilvēki.

 

Visam, kas ir uzrakstīts Bībelē, ir ne tikai vēsturiska nozīme, bet tas attēlo mūsu katra dvēseles stāvokli. Grūtos brīžus mūsu dzīvēs var salīdzināt ar to pašu tuksnesi, mūsu grūtsirdību - ar kurnēšanu uz Mozu un Dievu, ar neticību, ka visam notiekošajam ir kāds svarīgs iemesls, ka tā ir visumīlošā Debesu Tēva griba. Tuksnesī izraēlieši pārtika no “debesu mannas” – ēdiena, kuru viņiem deva Dievs. Un tagad Dievs dod mums “debesu mannu”, tikai tā nebaro mūsu miesu, bet psihi, piepildot dvēseli ar mieru. Ja mēs šo ēdienu ēdam, tad dvēsele nomierinās. No dvēseles izzūd satraukums, kas baro slimības saknes. Bez piebarošanas slimība zaudē spēku, neārstējamo slimību dīgļi paliek vāji un ar laiku iznīkst.

 

“Debesu mannas” īpatnība ir tā, ka to nevarēja glabāt, tā bojājās, to vajadzēja vākt katru dienu. Tāpat arī mums dvēseles miera saglabāšanai vajag darboties katru dienu, iegūt zināšanas un dvēseles mieru, uz laiku pamest visas darīšanas un sakārtot savu dvēseli.

 

 

Tagad vērsīsimies pie tiem, kas atrodas slimniekam līdzās. Ziniet, no jums ir atkarīgs ļoti daudz. Ja jūs, skatoties uz slimnieku, skumstat un bēdājaties, ar to jūs tikai viņam kaitējat. Pat ja cenšaties slēpt žēluma un bēdu sajūtas, jums nekas neizdosies, slimais cilvēks sajūt jūsu domas pat attālumā. Šajā neparastajā situācijā jums ir tikai 2 varianti: kopā ar skumjām uzņemt slimības “tumsu” un tāda veidā pastiprināsiet slimnieka ciešanas vai, neskatoties uz ārstu prognozēm un slimnieka ciešanām, jūs nomierināsieties un iegūsiet ticību, optimismu, gara spēku un piepildīsiet ar šo gaismu slimnieku, pat ja viņam ir atlicis dzīvot tikai dažas dienas vai minūtes.

Ja bērns ir nokritis, stipri sasities un ieraudājies, tad gudra māte, pieskrienot pie viņa, sāk viņu mierināt: “Nekas traks! Lūk, paskaties, putniņš aizlidoja, mašīna aizbrauca, bet tur mākonis apsēdās koka zaros.” Un bērnam kļūs vieglāk. Nevajadzīgas žēlošanas vietā pacentieties slimnieka domas novērst no slimības. Var palasīt Bībeli. Tādā stāvoklī Bībeles lasīšana nomierina cilvēku, pat ja viņš nav ticīgs cilvēks. Piemēram, palasiet Psalmus – 22., 37.-44., 50., 90., Ījaba grāmatu, kā arī Jauno Derību.

 

Nobeigumā secinājumi. Lai pārvarētu nezināmu slimību ir vajadzīgs:

 

ü Pieņemt slimību kā svarīgu un nepieciešamu posmu Jūsu dzīvē;

 

ü Neņemot vērā ciešanas, censties saglābāt mieru sirdī, iekšējo mieru;

 

ü Bez žēluma pieņemiet to, ka esat slims;

 

ü Nebaidieties no nāves.

 

 

 

SASLIMŠANAS PAKĀPES

 

Slimībai pretī katrs iet savā veidā, katram ir savi īpašie iemesli, kādēļ slimība ir radusies. Neraugoties uz to, ir kaut kas, kas slimības priekšā visus apvieno.

 

Profesors V.I.Garbuzovs ir aprakstījis trīs galvenās organisma spēka iznīcinošās stadijas.

 

Iedomāsimies, ka garīgi un fiziski vesels cilvēks kārtējo reizi saskaras ar meliem, zemiskumu vai rupjību. Tas var notikt darbā vai mājās. Cilvēkam ir spēks, ir pareizs uzstādījums un viņš sāk cīnīties par taisnību. Nosodīt ļaunumu un netaisnību. Viņš ir pārliecināts par savu taisnību un sabiedrības viedoklis būs viņa pusē. Nav svarīgi, ka dažkārt tiks pārkāpti Dieva baušļi – “ nenosodi savu tuvāko, mīli savu ienaidnieku, un tam, kurš tev sit pa labo vaigu, pagriez arī otru”, jo sabiedrības viedoklis vienalga vienmēr būs taisnīgā cilvēka pusē. Bet, ja šis taisnīgais cilvēks pēc vairākiem desmitiem gadu saslims ar vēzi vai pārcietīs insultu, infarktu, sabiedrības viedoklis viņam nekā nespēs palīdzēt, sabiedrībai viņš vairs nešķitīs interesants. Bet šīs neārstējamās slimības pamati tiek likti tieši tajā laikā. Cīņas periods par taisnību tiek saukts par uzvedības agresīvi-protestējošo formu. Cīņā par saviem ideāliem cilvēks, kā likums, netaupa sevi un iztērē dzīvei pārāk daudz enerģijas. Viņam biežāk ir karsti nekā auksti, staigā ar atvērtu apģērbu, attaisa vēdlodziņus, dzer aukstu tēju... Viņš ir ļoti enerģisks un bez žēlastības attiecas pret savu veselību, ko ir saņēmis no saviem priekštečiem. Tad viņam var dzīvībai ne tik bīstamas slimības kā kuņģa un tievās zarnas slimības, žults un urīnpūšļa, ādas un locītavu slimības. Agresīvi-protestējošās formas ilgums dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgs – no dažiem gadiem līdz vairākām desmitgadēm un dažkārt pat visu mūžu. Viss ir atkarīgs no rakstura īpatnībām.

 

Ja nosacījumi un dzīves veids nemainās, tad agrāk vai vēlāk spēki izsīks un atklāti cīnīties par taisnību nebūs iespējams, neatrisinātais konflikts iegrims sirds dziļumos.

 

Sākas depresīvi-kapitulārā uzvedības forma. Cilvēks kļūst mierīgs, tikai bieži salst, visur aizver vēdlodziņus, silti ģērbjas, ātri piekūst, dzer karstu tēju, bet biežāk kafiju, garastāvoklis biežāk ir slikts, nekā labs, ir biežas depresijas. Uz šīs stadijas fona attīstās dzīvībai daudz bīstamākas orgānu slimības: aknu, nieru, aizkuņģa dziedzera, plaušu, sirds, resno zarnu. Pamazām daudzas slimības kļūst par hroniskām. Neatrisinātais iekšējais konflikts turpinās, dvēseles miers ir zudis, tagad spēki tiek vērsti cīņai pašam ar sevi. Ar laiku cilvēks ir pavisam pilnībā iztukšojies.

Sabiedrība var nosodīt māti, kura nebaro savu bērnu un pilnīgi to novājina, bet neviens nenosoda cilvēku,  kurš ir pilnībā novājinājis savu dvēseli. Daba par to soda. Aktīvas dzīves vietā nāk dziļš piekusums. Aizsargājošie spēki sākuši šķelties un šajās plaisās nemanot sakņojas nedziedināmas slimības: cukura diabēts, onkoloģija, izkaisītā skleroze, insults, infarkts un daudzas citas. Cilvēks turpina dzīvot savu dzīvi, iet uz darbu, bet iekšā krājas piekusums, no kura nekādi nevar atbrīvoties.

 

Piekusums ir jūtams arī no rīta uzreiz pēc pamošanās. Pazūd interese par dzīvi un ģimenē sākas atsvešināšanās. Sākumā laulātie vēlas gulēt atsevišķi katrs savā gultā, tad katrs savā istabā, dažreiz arī dzīvoklī.

Tikmēr neizārstējamā slimība pamazām nostiprinās un gaida īsto brīdi. Bībele to salīdzina ar cilvēka dzīvi, kas „ savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” (Mat.7:26-27)

 

Tā ir arī mūsu dzīvē: parasta gripa, plaušu karsonis un... pēkšņi kā zibens no debesīm, nāk sarežģījumi un briesmīga diagnoze. Un laiku sāk skaitīt no jauna.

 

Lūk, pāris piemēri. Telavivā pievilcīga friziere veido griezumu kārtējam klientam. Pie viņas pienāk četrpadsmit gadus veca meita un saka, ka tikko redzējusi guļamistabā tēvu ar svešu sievieti. Māte turpināja strādāt, bet kaut kas notika ar redzi un kustību koordināciju. Viņa sāka aizķert roku pirkstus ar šķērēm un iegriezt tajos. Sievieti ielika slimnīcā un noteica diagnozi – izkaisītā skleroze. Protams, var vainot viņas vīru, bet īstenībā slimība gaidīja piemērotāko, brīdi, lai iedragātu viņas veselību.

 

Cits piemērs. Sieviete zināja, ka viņas vecāki un vectētiņš ar vecmāmiņu salīdzinoši jauni esot, nomira no vēža. Viņa baidījās, ka viņu sagaida tās pats liktenis. Sešdesmit piecu gadu vecumā, braucot automašīnai pie stūres, viņa notrieca cilvēku. Tā nebija viņas vaina. Jaunietis bija nedaudz sasities un sieviete viņam nopirka sporta kostīmu, pulksteni un apciemoja slimnīcā. Drīzumā pēc šī notikuma, viņai sākās vēdera sāpes un tika diagnosticēts vēzis.

 

Ziniet, ne vienmēr tās vai citas slimības tiek nodotas mantojumā. Ja vecāki ar kaut ko slimo, tad tas ir lielā mērā saistīts ar viņu rakstura īpašībām. Vecāki kaut kādas savas rakstura iezīmes, uzskatus un kompleksus nodod saviem bērniem. No priekštečiem mēs saņemam gēnu atvērtību pret tām vai citām slimībām, bet ar tām mēs saslimstam tikai tad, ja rakstura īpatnības sakritīs ar iedzimto atvērtību un sakritīs ar to vai citu slimību.

Mūsu gēnus mainīt nav iespējams. Bet raksturu, kaut tas ir ļoti grūti, var pilnveidot.

 

 

PAR RAKSTURU

 

Tāpēc esiet pilnīgi,

 

kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs

 

 (Mat.5:48)

 

Mēs visi esam atšķirīgi, nav neviena cilvēka uz pasaules ar pilnīgi vienādu raksturu. Katram sava neatkārtojamā dvēsele, sava individualitāte. Liela nozīme ir audzināšanai, kas jau sākas mātes miesās vēl esot, un turpinās līdz vecumam. No rakstura kvalitātes ir atkarīga veselība, darbs, ģimene. Vienam dzīve var būt interesanta un piepildīta, citam – pelēka un tukša

 

Var teikt, ka raksturs ir pamats personības izaugsmei un arī kritienu un katastrofu iemesls.

Katrs, protams, vēlas nodzīvot interesantu un dzīves jēgas piepildītu dzīvi, gribas būt pieprasītam, veselam un laimīgam. Nav noslēpums, ka cilvēks ar sliktu raksturu, dzīvē daudz ko zaudē. Vai cilvēks var uzlabot savu raksturu? Ķirurgs var izgriezt augoni, bet tādā pat veidā nevar no dvēseles izoperēt, piemēram, bailīgumu, atkarību vai aizkaitināmību.

 

Kā rīkoties? Kā margrietiņa nevar kļūt par dzelzeni, tā arī cilvēks pamatos nav spējīgs izmainīt sava rakstura iezīmes. Tas pat nav vajadzīgs – katrs zieds pats pa sevi ir skaists, katrs cilvēks ir neatkārtojams. Bet katrā raksturā ir augstvērtīgas un arī sliktas īpašības.

 

Par augstvērtīgām īpašībām var uzskatīt: labsirdību, nesavtīgumu, līdzjūtību, kārtīgumu, patiesumu, augstsirdību, mērķtiecību, pašpārliecinātību un daudzas citas īpašības. Par negatīvām īpašībām – melīgumu, bailīgumu, skaudību, apvainošanos, dusmas, skopumu utt.

Abstrakti to var iedomāties kā līniju, kur vienā galā ir ideālās, augstvērtīgās īpašības, bet otrā galā – negatīvās.

 

Jebkura cilvēka raksturs ir nepilnīgs, katram piemīt vienas vai citas vājības. Atkarībā no situācijas un individuālām īpašībām, mēs atrodamies vienā vai citā punktā uz šīs līnijas.

Tā kā ideālu cilvēku nav, tad dzīves laikā mēs maināmies, un kāds pamazām tuvojas punktam vienā galā un kāds cits – otram punktam, kāds tuvojas ātrāk, cits – lēnāk, bet daži virzās pavisam lēni.

 

Kristus teiktais: „Esiet pilnīgi.....”, aicina mūs, pirmkārt, pilnveido savu raksturu.

Dzimstot bērniņš manto vienas īpašības no tēva, citas no mātes. Iespējams, daudz ir atkarīgs no tā, kura vecāka gēni ir stiprāki. Ir piemēri, kad bērni manto rakstura iezīmes no viena vecāka, pat tad, ja to nekad nav redzējuši. Bērns, kas dzimis no tēva – zagļa, bet nekad viņu neredzējis, var sirgt ar kleptomāniju.

 

Bieži bērni atkārto vecāku likteni. Viņi būvē savu dzīvi no ķieģeļiem, kurus ir saņēmuši bērnībā.

 Katra priekšā paveras trīs ceļi: atkārtot tēva, mātes dzīvi vai dzīvot savējo. Viss ir atkarīgs, kā griba ir stiprāka – vecāku vai savējā. Daudzi paliek „bērni” pat līdz pensijas vecumam. Neatkarīgi no ģimenes un sociālā stāvokļa, viņi atklāj savu vecāku intereses un vērtības.

Šie cilvēki biežāk kā citi cieš no nemiera un greizsirdības, bet savās neveiksmēs parasti apvaino tuviniekus, sabiedrību, bet tikai ne sevi, tādēļ, ka viņu pašu personības guļ.

 

Mums ir dots ļoti maz laika – septiņdesmit vai astoņdesmit gadi, dažiem pat mazāk. Laiku, kad dzīvojam ne savu dzīvi, mēs neatgriezeniski zaudējam savas personības izaugsmē. Pilnveidošanās virzienā intelekts ir mūsu palīgs, bet var arī novest no situācijas, kas viņam būtu jāizdzīvo. Kristus saka: „Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mat.7:13-14) Tā ”šaurie vārti” sagaida mūs, kad mēs dzimstam, savādāk mēs nenāktu pasaulē. Ja mēs cenšamies izvairīties no grūtībām un novēršamies no „šaurajiem vārtiem”, tas nozīmē, ka mēs nedzīvojam savu dzīvi un vienkārši zaudējam laiku. Jo, ar katru minūti mēs mirstam, rakstīja Seneka. Pamodušies, daži krīt fanātismā un mākslīgi, ar gavēšanu un rituāliem sāk radīt sev papildus grūtības, papildus uzspiežot tās arī apkārtējiem. Šāda fanātisma pamatā slēpjas lepnums. Kad cilvēks mākslīgi rada sev grūtības. Kurām tas nav gatavs, viņš uzņemas „papildus uzdevumus”. Šajā ceļā ar laiku izdēdē ne tikai fiziskie, bet arī garīgie spēki.

 

Par mīlestību pret tuvāko tādā stāvoklī nevar būt ne runas. Pāvils par to raksta: ”Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš un šķindošs zvārgulis. Un ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.” (1.Kor.13:1-3)

Mūsu dzīve ir veidota tā, ka, lai sasniegtu pilnību mums neko nevajag mainīt savā dzīvē, nav vajadzīga revolūcija. Pietiek ar mūsu kluso piekrišanu, virzoties uz pilnību un tad dzīve pati tam dos visus apstākļus. „Jābūt cilvēkam katru dienu, katru stundu, katru minūti” – saka metropolīts A.Surožskis.

 

 

PAR LAICĪGO MEDICĪNU

 

Kādreiz dogmās iesīkstējušās baznīcas dēļ,

medicīna, līdzīgi kā pazudušais dēls,

atdalījās no reliģijas.

Gaidīsim „pazudušā dēla” atgriešanos.

 

Mūsu laikos ir uzvarētas agrāk tādas nezināmas un neārstējamas slimības kā lepra, mēris, holēra. Tagad notiek cīņa ar vēzi un AIDS. Pienāks laiks, kad arī šīs slimības būs uzvarētas, bet nāks vietā citas, par kurām mēs vēl pagaidām nezinām. Pateicoties zinātniskajiem meklējumiem, laicīgā medicīna paplašina savas iespējas, bet daba atbild ar jaunām, sarežģītākām saslimšanām, norādot uz zinātnes pūliņu veltīgumu. Cilvēki biežāk  mirst nevis no infekcijām, bet no slimībām, kuru pamatā ir satraukums, stress, depresija, hronisks piekusums, izmisums.

 

Freids psihisku un somātisku slimību ārstēšanai lielu uzmanību pievērsa cilvēka dvēseles stāvoklim. Līdzīgi kā Pitagors, kas matemātiski pierādīja savu slaveno teoriju, Freids, sīki izstudējot dažādu personības daļu mijiedarbību, pierādīja zemapziņas ietekmi uz cilvēku dzīvi un veselību.

 

Zemapziņa ir tā dvēseles daļa, kur sakrājas pārdzīvojumi, dzīves notikumi, par kuriem mēs esam aizmirsuši, bet dvēsele atceras. Freids salīdzināja zemapziņu ar zemūdens valstību, neredzamo aisberga daļu, bet virsūdens daļu, redzamo daļu – ar apziņu, kas saistīta ar īsto notikumu uztveri. Zemūdens aisberga daļa – zemapziņa – kā uzskata Freids, dvēselē aizņem daudz lielāku daļu, nekā virsējā daļa – apziņa. Viņš pierādīja, ka zemapziņas stāvoklis ietekmē dvēseles stāvokli, veselību un dzīves ritumu vairāk, nekā apziņa un griba. Freids arī apgalvo, ka neapzinātie pārdzīvojumi sakrājas dvēselē, pamazām pārtop par kompleksiem, satraukumu, neirozēm, miesas un psihiskām slimībām.

 

Kā un kādēļ tas notiek mūsu dzīvē? Mēģināsim aplūkot kādu piemēru. Zīdainis ēd krūts pienu. Gaļu vai dārzeņus tas nevar sagremot, jo viņa organisms nav tam gatavs. Paies laiks un bērns tiks galā ar gaļas un arī dārzeņu pārstrādi. Līdzīgi kā zīdainis, cilvēka dvēsele saņem barību, tikai ne no mātes krūts. Dvēseles barība sastāv no notikumiem un apstākļiem, kas mūs pavada visas dzīves garumā. Vienus notikumus mēs pieņemam, pārdzīvojam mierīgi, tas nozīmē - apzināmies. Citi izsauc emociju vētru, aizkaitināmību, apvainošanos, protestu, dusmas, vedina cilvēku uz maldīšanos, vai, kas ir biežāk- uz pašapmānu. Katram no mums ir „sarkanā svītra”, aiz kuras kāds zaudē savu mieru, kāds arī cieņu.

 

Vienam šī robeža ir augsta, citam – zemāka. Notikumi, kas atrodas aiz „sarkanās līnijas” paliek neapzināta, līdzīgi kā barība, kuru nespēj sagremot zīdainis. Atšķirība ir tā, ka zīdainim būs vēdergraizes, māte secinās, kā rīkoties tālāk un turpmāk baros ar piemērotu ēdienu, bet mēs – pieaugušie, sakrājuši dvēselē apvainojumus un satraukumus, nenonākam pie secinājumiem. Katrs notikums, pārdzīvojums, dzirdētais vārds uz visiem laikiem nosēžas atmiņā. To pierāda zināmais fenomens, ka cilvēks pirms nāves divās-trīs minūtēs „izdzīvo” visu savu dzīvi.

 

Neapzinātie pārdzīvojumi dvēselē rada diskomfortu, kas var sekot cilvēkam visa mūža garumā. Pafantazēsim un iedomāsimies cilvēku, kas ēd to, ko viņa kuņģis nevar pārstrādāt, ar noteikumu, ka nepārstrādātā barība kuņģī un zarnās sakrājas daudzu gadu garumā. Droši vien tādam cilvēkam vēders būtu neiedomājama izmēra. Briesmīga un nožēlojama aina. Paldies Dievam, ārēji mēs neizskatāmies tik briesmīgi. Bet tas ir tikai ārēji. Ja mēs spētu ieraudzīt ar iekšēju skatu mūsu dvēseles stāvokli, daudziem, iespējams, kļūtu slikti. Mūsu dvēseles glabā pilnīgi visus pārdzīvojumus.

 

Berlīnē dažus gadus atpakaļ uz konsultāciju atnāca pacients N. Tas bija jauns ārsts. Viņš sūdzējās par smagumu krūšu rajonā, biežu bronhītu, klepu un plaušu karsoni. Ārstēšanās laikā brīvās asociācijās N. Pastāvīgi sajuta krūtīs smagumu aptuveni 500 kg lielumā. Krūšu kurvja atbrīvošana ar ķermeņa terapijas palīdzību virzījās lēni. Par tik, cik atbrīvojās nervu sistēma, par tik atbrīvojās arī muskuļi, pie tam atbrīvojās arī veģetatīvā enerģija un no atmiņas dziļumiem nāca  pamatiemesls, kas bija no negatīvās spriedzes. Guļot ar aizvērtām acīm, N. mēģināja atcerēties kad un kādos apstākļos viņam radās smaguma sajūta. Divdesmit un arī desmit gadu vecumā viņš jutis smagumu, arī piecu gadu vecumā bijis tāpat. Pat zīdaiņa vecumā N. to bija jutis. Tikai tad, kad viņš atcerējies savas sajūtas, kamēr bijis mātes miesās, atskanēja skaļš kliedziens. N. pārklājās ar sviedriem, viņš kliedza tā, ka drebēja pat stikli un viņa ķermenis drebēja. Viņš kliedza, ka smokot nabassaites dēļ, kas bija aptinusies viņam ap kaklu. Pēc pāris minūtēm N. atguva mieru. Smagums krūtīs pagaisa. Kopš tā laiks viņa plaušas vairs neslimoja, viņš pārtrauca klepot. Ārstēšanās laikā N. ne tikai nevarēja atcerēties, bet arī atzīt stresu, kuru pārdzīvoja un glabāja dvēselē daudzus gadus.. Varētu teikt, ka 27 gadu vecumā viņam tika dota iespēja otrreiz kārtot eksāmenu, ar kuru viņa dvēsele netika galā attīstības laikā mātes miesās.

 

Saka, ka vēsture atkārtojas divreiz – vienreiz traģēdijas veidā, bet otrreiz – kā komēdija. Īslaicīgais starplaiks starp stresu un apziņu var būt dažāds – no pāris minūtēm līdz vairākiem gadiem. Bet dažkārt cilvēks, aizejot uz viņpasauli, aiznes savas dvēseles rētas līdzi.

 

 

GUDRĪBA

 

Jo ir labāki iegūt īsteno atziņu,

 

 nekā sudrabu, - un tās augļi ir vērtīgāki par zeltu.

 

( Sal. Pamāc. 3:14)

 

 

Ko par to domā cilvēki?

 

Fiziķis: „Gudrība – tās ir brīvprātīgas tiesības darīt labu.”

 

Bibliotekārs : „Gudrība – tā ir lietu būtības apzināšanās.”

 

Students: „Gudrība – tā ir nesaprotamā izprašana.”

 

Kalpotāja: „Gudrība dod ciešanu izpratni.”

Skolnieks: „Gudrība – vairāk prāta, tas nāk no augšienes”.

 

Jurists: „Gudrība – tā ir saprātīga zināšanu izmantošana”.

 

Psihologs: ”Gudrība ir līdzīga neredzamam mākonim, kurā nokļūstot, cilvēks sāk redzēt ar sirdi un dvēseli”.

 

Ārsts: „Katram cilvēkam sirdī ir dota maza dzirkstelīte. Gudrība šai dzirkstelei palīdz ar gadiem iedegties lielā ugunskurā”.

 

Uzņēmējs: „Ir augstākā patiesība un pasaules patiesība. Gudrība mums ļauj saskatīt augstāko patiesību un tuvoties tai”.

 

Rakstnieks: „Nemanāmi mēs vara palikt atkarīgi no dažādām sistēmām  politiskām, ģimenes, materiālajām. Atrodoties šajās sistēmās, mēs varam zaudēt savu individualitāti. Lai sevi saglabātu, jāiemācās iziet no šīs sistēmas, kas apspiež gribu, un jāvēro to no malas. Tikai tad tā pavērsies pilnībā.”

 

Arhimandrīts: „Gudrība nav tajā, ka daudz ir jāzin, bet tajā, ka ir jāzin galvenais, tas nozīmē, izzināt Patiesību un Patiesība darīs mūs brīvus.”

 

Bībelē ir teikts, ka atziņas sākums it bijība tā Kunga priekšā. (Sal.pam. 1:7) Daudzi cilvēki izjūt bailes nākotnes priekšā, baidās zaudēt naudu, darbu, veselību. Gudrs cilvēks tā nebaidās. Viņš tic, ka bez Dieva gribas cilvēkam pat mats nenokrīt no galvas (Mat.10:30), un kamēr tam ir dievišķa aizsardzība, ne ar viņu, ne ar viņa tuviniekiem nekas nenotiks (Ap.darbi 11:14) Dzīvojot ar gudrību, cilvēks ir līdzīgs celtniekam, ka būvē savu namu uz klints. „Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. (Mat.7:24) „Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Rom.8:28), kļūs vēl stiprāki.

 

Kristus saka saviem mācekļiem: „Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.” (Mat.10:16) Dažkārt cilvēki, dzīvojot šajā pasaulē ar gudrību, pirmajā brīdī šķiet neaizsargāti, pārāk atklāti un paļāvīgi. Bet šajā atklātībā slēpjas vairāk spēka, kā veselā armijā garīgi nenobriedušu spēkavīru.

 

Vairākus gadus atpakaļ divas inteliģentas dāmas gados, vēlu vakarā atgriežoties no baznīcas pa tukšu ieliņu, ieraudzīja, ka viņām pretī nāk piedzēries vīrietis. Viņš bļaustījās, lamājās, mētāja rokas un tuvojās viņām. Jūtot briesmas, sievietes sāka lūgties un notika brīnums – pēkšņi šis cilvēks pagriezās citā virzienā. Sievietes jau nopriecājās, bet tai brīdī viņš atkal lamādamies un rokas mētādams, tuvojās viņām. Sievietes sāka no jauna lūgties un tad vīrietis pagriezās un nu vairs neatgriezās.

 

Ir arī cits spilgts piemērs. Septiņdesmitajos gados, kad Krievijā par karatē maz bija informācijas, viens mūsu paziņa pārvaldīja šo cīņas veidu pilnībā. Viņam patika demonstrēt savu spēku un karatē cīņas mākslas brīnumus un draugi uzskatīja, ka šis cilvēks mierīgi var pastaigāties pa ielām. Taču vienu reizi tie viņu satika apsaitētu. Izrādījās, ka vakarā pie metro pieturas kādi cilvēki uzbruka viņam no mugurpuses, iesita pa galvu ar nūju un atņēma maciņu.

 

Katra dzīvē ir daudz grūtības, bet nākotne ir pilnīga neziņa. Bet gudrs cilvēks nekā nebaidās, visu pieņem no Dieva ar ticību, bez bailēm un bez panikas, par visu Viņam paticas, pat par slikto. Ja mēs tā rīkosimies, tad viss būs kārtībā! Pieņemsim ar pateicību laiku, kad labi jūtamies un slimojam! Ja pat esam zaudējuši jelkādu cerību uz laimi, cerību, ka jebkad atgūsim veselību – nevajag ieslīgt grūtsirdībā! Ja saglabāsim ticību, tad noteikti pienāks brīdis, kad viss nokārtosies, cilvēks aizmirsīs ciešanas, kuras bija pārdzīvojis agrāk. Un tas var būt šajā reālajā dzīvē. Kāds teiks: „Tādā vecumā..... vai ar tādu slimību.... kas var vēl būt labs?„ Var!

 

Katram posmam mūsu dzīvē ir noteikta jēga un savs mērķis. Bērnībā cilvēks gatavojas pieaugušo dzīvei. No šī perioda ir atkarīgs, cik interesanti, viegli viņam būs nākotnē, vai viss viņam nāks ar lielām grūtībām, kādu ģimeni viņš izveidos, kā audzinās bērnus. Būdami pieauguši, mēs ne tikai pelnām pensijai naudu, bet dodam ieguldījumu vispārcilvēciskajās vērtībās, uzkrājam pieredzi, kuru vēlāk nodosim citiem, bet ceļa beigās cilvēks gatavojas tikties ar mūžību, ar Dievu. Katrā dzīves periodā mēs ne tikai cīnāmies par izdzīvošanu, bet arī gatavojamies nākotnei, līdzīgi tam, kā ceļam māju tādēļ, lai kādreiz tajā ieietu. Un tas, kā stāstā par trīs ruksīšiem – viens siventiņš uzcēla māju no salmiem, otrs no žagariem, bet trešais no akmens. Un tajā arī ir gudrība. Gudrs cilvēks katrā sava dzīves periodā dzīvo „izturīgā celtnē zem droša jumta”.

 

Ja dzīvē viss nenotiek, kā mēs vēlētos, iemesls varētu būt tas, ka mēs dzīvojam „nepabeigtā ēkā”, esam slikti sagatavoti patreizējam periodam. Mājas pamats ir izšķīdis pirmā vēja plūsmā. Tad dzīve var kļūt apmākusies un garlaicīga. Cilvēks, kas nemitīgi dzīvo pastāvīgā spriedzē, satraukumā, ar dvēseles sāpi, var sevi mierināt teikdams: ”Neko darīt, tāda ir dzīve, visi tā dzīvo...” Tas ir tas pats, ko varētu teikt alkoholiķis: „Visi dzer, un es dzeru”. Ziniet, lai cik nopietni būtu iemesli, kas noveduši pie izmisuma, tie nav attaisnojoši! Izmisumam vienmēr ir iegansts un iemesls. Dzīves notikumi var būt iemesls izmisumam, iemesls – ir gudrības, gribasspēka, samierināšanās un ticības trūkums, Mums nav jādzīvo stresā, nav jādzīvo depresijā! Ja mēs sākam nosodīt citus, ja krītam panikā, tad kopā ar dvēseles miera zaudēšanu, varam pazaudēt arī Dieva aizsardzību, kas aizsargā no ļaunuma ne tikai mūs, bet arī mūsu tuviniekus – tos, kurus mēs mīlam.

 

 

IZPRATNE

 

Ikvienam cilvēkam

savi ceļi šķiet taisni,

bet Tas Kungs sver sirdis.

 

(Sal.Pam.21:2)

 

Iedomāsimies sekojošu ainu: divi piedzēruši cilvēki guļ pie žoga netīrumos. Viens no viņiem ir alkoholiķis, bet otrs ir piedzēries negribot. Kamēr tie guļ, viņi viens no otra neatšķiras. Kad viens pamodīsies, viens teiks: „Kā es labi izklaidējos! Vajag turpināt!”, bet otrs saķers galvu un padomās: „Kādas šausmas! Kā es varēju tā piedzerties? Cik man ir slikti! Esmu tā apkaunots!” (Lūk.18:10-13)

Ārēji viņi var būt līdzīgi, bet iekšēji starp viņiem ir milzīgs bezdibenis, tas, ko alkoholiķis uzskata par normālu, otrs uzskata par šausmīgu.

 

Mēs arī bieži dzīvojam kā alkoholiķi, tikai mēs neesam apreibuši no alkohola, bet no kņadas, apvainojumiem, dusmām, trauksmes, depresijas. (Sal.māc.). Uzskatām, ka tajā nav nekā briesmīga, mēs nezogam, nenogalinām. Bet dzīvot ar prieku, mieru dvēselē, bez nemiera vienkārši nav iespējams. (Mat.5) No burzmas cilvēka dvēsele sadalās, sabojājas tāpat kā dzērājam no vīna, bet ne tik ātri un jūtami.

 

Cilvēki laimes meklējumos ir gatavi apbraukt pusi pasaules, meklē brīnišķīgus ārstus, lai iegūtu veselību, maksā milzīgas summas par ārstēšanu un zālēm, bet visbiežāk neatrod ne vienu, ne otru, jo veselība un laime neatrodas kaut kur tālu, bet mūsos pašos, to iegūt mēs varam neizejot no mājas. (Lūk.17:21)

 

Ir pasaka, kur vecā būdiņā pie nelaimīgiem bērniem atnāk feja. Viņa pamāj ar savu burvju nūjiņu un tūlīt viss apkārt pārmainās, spīd, pārklājas ar dārgakmeņiem. Bērni priecājas un jautā fejai, no kurienes tas viss ir radies? Bet feja atbild, ka tas jau iepriekš ir bijis mums visapkārt, bet mēs to neesam pamanījuši. Mēs, kā šie nelaimīgie bērni, pat esot bagātību īpašnieki, dzīvojam nabadzīgu dzīvi, neredzot nekādu skaistumu. Tas nav atkarīgs nedz no intelekta, nedz no materiālā stāvokļa. Par piemēru var minēt amerikāņus, kas dzīvo pārticībā, bet, neskatoties uz to, katrs sestais iedzīvotājs ASV ir depresijas upuris.

 

Kas gan atdala mūs no neredzamās un brīnišķīgās pasaules? (2.Mozus 26:33; Mat.27:51) Mūsu grēki, kas radījušas tādas jūtas kā nepārliecinātību par sevi, kompleksus, dusmas, bailes no nākotnes un daudz ko citu. Mūsu jūtas ir līdzīgas sienai, aiz kuras atrodas pavisam cita, skaista pasaule. (1.Kor.2:9) Šī siena ir uzcelta dvēseles dziļumos, sirdī, tā aizēno brīvību un prieku. Var būt ģimenes cilvēks ar materiālu labklājību un tai pašā laikā justies vientuļi. Un var cietumā justies brīvs un baudīt dzīvi (Ap. Darbi 16:22-31). Siena dvēselē – tie ir mūsu nepadarītie darbi, neatrisinātie konflikti, nepateiktie vārdi, neizdzīvotās dusmas, tās ir mūsu nedzīstošās rētas. (Jes.1:5-6). Jebkurā brīdī var rasties iemesls stresam, uztraukumam, tad cilvēki parasti saka: „Tas nav taisnīgi! Tā nevar būt!” Bet eņģeļi skatās uz mums no augšas un, iespējams, saka: ”Tā mēdz būt un tā arī mēdz būt.”

 

No mīksta māla veido traukus, bet, kad tas sacietēs, tā formu nevarēs izmainīt. Tāpat arī mēs nevaram sevi uzreiz izmainīt, pēkšņi atbrīvoties no bailēm. (Lūk. 13:18-21) Mums vajag iemācīties pieņemt sevi tādu, kādi esam, ar visiem kompleksiem un vājībām. Cilvēkam nav tik svarīgi, kā uz viņu paskatīsies vai ko par viņu teiks, nekā tas, kas notiek viņa dvēselē. Vajag iemācīties ieskatīties sevī. Pilnveidojies cilvēks, ieskatoties savā dvēselē, atrastu harmoniju, toties mēs varam atrast aizvainojumus, dusmas un bailes. Ja cilvēkam seja ir klāta ar augoņiem, tad tas nav glīti, vajag no tiem kaut kā atbrīvoties. Tāpat vajag atbrīvoties no dvēseliskā piesārņojuma. Lai atbrīvotos no augoņiem, vajag seju parādīt ārstam. Pirmais ārsts, kas paskata slimo dvēseli, esam mēs paši. Kādam, lai tiktu vaļā no stresa, ir nepieciešama sava piepūle. Bet, ja sunim ķepā ir skabarga, tad palīdzēt var tikai cilvēks. Arī mums dažkārt vajag palīdzību no malas. Ticīgs cilvēks var lūgšanā atvērt savas vātis Debesu Tēvam, kura skatiens visu dziedē, kāds cits var vērsties pie psihologa.

 

Darbu ar sevi sāksim ar nelielām uzvarām, sākumā centīsimies apzināties kaut vai mazus notikumus un konfliktus, padomāt par tiem, kā uz tiem reaģē mana dvēsele. Pacentīsimies katrā notikumā atrast kādu jēgu un labumu. Svarcēlājs ne uzreiz iegūst spēku. (Mat.7:13) Viņa spēks – tas ir ilggadēja darba rezultāts. Garīgais spēks arī nerodas uzreiz. (1.Pēt.2:1-6) Sākumā iemācīsimies atrast jēgu tajā, kas rada satraukumu un stresu, un vienlaicīgi analizēt savas jūtas.

 

Mēs visi esam mācījušies skolā. Dvēselei arī ir jāmācās, bet citā skolā – dzīves, dabas, Dieva. (Mat.5;38-48) Tā ir grūta mācība, tajā profesors var iegāzt eksāmenos, bet parasts cilvēks var kļūt par teicamnieku. Šajā skolā mēs mācamies gudrību, mācamies pārvarēt sarežģītas dzīves situācijas un ciešanas. Ja neizdodas kaut ko apgūt uzreiz – nekas. Un tā dzīvē mēdz būt. Arī zieds uzreiz neizplaukst, tam ir vajadzīgs laiks. Ja tas uzzied agrāk, tad tas ātri nozied, jo tā saknes un kātiņš vēl ir vāji.

 

Mūsu mazās uzvaras grūtu situāciju pārvarēšanā pamazām uzkrājas. Paies mēneši, bet varbūt gadi un mēs mierīgi izturēsimies pret to, kas šobrīd izsauc bailes vai dedzinošas sāpes. Mēs kļūsim brīvāki, stiprāki un gudrāki.

 

Ir teiciens: „Gudrība nāk ar vecumu, bet dažkārt vecums atnāk viens”. Ar gadiem mēs varam iegūt lielu fizisko spēku, attīstīt intelektu, izveidot karjeru, sasniegt varu un slavu, bet, ja dzīve paies kņadā (kņada – nozīmē tukšumu), mēs tā arī paliksim kā mazi bērni un noteikti kaut kad sajutīsim vientulību un iekšēju iztukšotību. Pēc četrdesmit gadu vecuma cilvēkam pamazām sākas dzīvības funkciju apdzīšana, lēna organisma novecošana. Bet, ja cilvēks dzīvo bez gudrības, tad kopā ar ķermeni novīst arī viņa dvēsele. Neatkarīgi no uzkrātā intelekta un sociālā stāvokļa, ar gadiem tāds cilvēks pietuvojas vecuma plānprātībai. Pienāks brīdis, kad šis cilvēks kļūs par apgrūtinājumu radiniekiem, viņu pārtrauks cienīt un, iespējams, gribēs ātrāk iekārtot veco ļaužu pansionātā.

 

„Lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšķīgais dienu no dienas atjaunojas.” (2.Kor.4:16) Viņš pārvar bezgalīgu daudzumu ciešanu un vecumu sagaida ar skaidru prātu un iekšēju spēku. Viņš nav dzīves piekusis, nebaidās nāves, gadu piesātināts un ar prieku gaida tikšanos ar Dievu. Viņš ir iemācījies pieņemt grūtības un ciešanas savā ceļā bez dusmām.

Pēc senlaiku gudro domām, garīgā personības pilnība sasniedzama tikai ap astoņdesmit-astoņdesmit četru gadu vecumu. Īstenībā ne tik daudzi, nodzīvojuši līdz šim vecumam, saglabā skaidru prātu.

 

Mums vajag atskurbt un dzīvot to dzīvi, kuras dēļ mēs ieradāmies šajā pasaulē, par kuru mēs sirds dziļumos sapņojam. Ieskatieties dabā. Visi augi – zāle, puķes, koki – tiecas uz augšu, pretī saulei. Cilvēki ir centušies apmānīt dabu, apgriežot otrādi izdīgušu sēklu asnus, gāja laiks, augs pagriezās atkal atpakaļ un stiepās pretī saulei. Tad eksperimentu padarīja vēl sarežģītāku: zem apgrieztā dīgļa novietoja gaismas ķermeni, siltumu, ar magnēta palīdzību iedarbojās uz gravitāciju, bet gāja laiks un augs vienalga pagriezās un stiepās pretī saulei. Dabu apmānīt neizdevās, cilvēka sirdi arī apmānīt nav iespējams. Tikai mēs reti dzirdam savas sirds balsi. Mūsu domas un jūtas apklusina to, pēc kā tiecas dvēsele, mēs pakļaujamies to ietekmei, asinis rit straujāk galvā, mēs zaudējam mieru dvēselē un mērķējam uz leju.

 

 

NO KĀ VISS SĀKAS

 

Viens astronoms, ieraugot savā teleskopā

 citplanētieti, palūdza viņu atbrīvot

zemi no holēras, bet pēc tā sekoja jautājums:

 „Bet kādēļ neatbrīvot zemi no jums?”

 

O.Valenti

 

Viss pasaulē ir pakļauts vienotiem pasaules radīšanas likumiem. Ja vista ir izdējusi olu un tā ir ielikta ledusskapī, cālītis neizšķilsies, bet, ja olu perēs vista, tad no tā brīža sāksies inkubācijas periods. Paies nedaudz laika un no olas izšķilsies cālītis.

 

Mēs sevī nēsājam aptuveni trīs ar pusi kilogramus mikroorganismus, kuru vidū ir vēža šūnas. Veselā organismā mikrobi nevairojas, bet gaida īsto laiku, savu inkubācijas periodu. Dažādiem mikrobu veidiem, kas atrodas cilvēka organismā, ir vajadzīgi dažādi, bet konkrēti apstākļi. Teicienā – visas slimības ir saistītas ar nerviem – ir ielikts psihosomatiskās medicīnas pamats. Dažādie dvēseles stāvokļi, atkarībā no to formas un ietekmes un laika, var veicināt vienu vai citu mikrobu vairošanos, kas atrodas mūsu organismā. Piemēram, ilgstoši stresi var radīt kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, bailes un trauksme – disbakteriozi zarnās, hronisks piekusums, kas ilgusi gadiem noved pie onkoloģiskām slimībām. Gēte ir teicis: „Mūsos uzplaukst tas, ko mēs barojam.”

 

Labs ķirurgs pēc strutu smakas rētā bez papildus izmeklējumiem var noteikt infekcijas veidu un piemeklēt vajadzīgās antibiotikas, lai gan bez mikroskopa, ar neapbruņotu aci mikrobu redzēt nav iespējams. Nav izslēgts, ka nākotnē psihologs pēc asins un urīna analīžu rezultātiem, noteiks pacienta dvēseles stāvokli, analizēs viņa dzīves veidu, rakstura īpašības un, vadoties pēc tā, pielietos tās vai citas ietekmes metodes.

 

Trīs ar pusi kilogrami mikrobu mūsu organismā līdzinās „Trojas zirgam”, ar kuru mums ir lemts nodzīvot visu mūžu. Šis zirgs laiku pa laikam mums uzbrūk, un gandrīz vienmēr izšķirošais uzvarētājs ir viņš. Par to liecina tas, ka cilvēki reti nomirst dabīgā nāvē no vecuma, bet biežāk no tās vai citas slimības.

 

Var secināt, ka mūsu veselība ar kāda neredzamo roku ir nostādīta nevis ienaidnieku, bet mūsu garīgā stāvokļa atkarībā. Cilvēkam var būt tikai divi stāvokļi – normāls, kurā „Trojas zirgs” ir aizmidzis, un tas nozīmē, ka guļ arī mikrobi, vai nenormāls. Normāls stāvoklis nozīmē sajust iekšēju brīvību un mieru dvēselē, piepildītas, interesantas, jēgpilnas dzīves sajūtu. Viss pārējais ir novirze no normas. Var teikt, ka jebkura ilgstoša novirze no garīga līdzsvara ir līdzīga rūsai, kas pamazām saēd organismu, veicina mikrobu rašanos un lokalizāciju no kolonijām dažādās somatiskās zonās.

 

Kas būtu cilvēka iekšienē, ja dvēsele to pilnībā pamestu? Iepazīstināšu ar gadījumu, kas notika kara laikā Persijā. Krievu kareivis cīņas laikā nonāk sadursmē ar persieti. Viņi abi vienlaicīgi izšāva. Persietis tika nošauts, bet krievs nokrita, smagi sašauts. Tā kā tas nespēja pakustēties, viņš nogulēja karstumā blakus mirušajam vairākas mokpilnas dienas, pēc tam to atrada pilnīgi nejauši garām braucoši karavīri. Vēlāk viņš stāstīja par to, kas notika viņa acu priekšā ar mirušā ķermeni. Pēc pāris stundām mirušā ķermenis sāka šausmīgi smakot, drīz no iekšpuses sāka rāpot ārā tārpi. Kad karavīri veda projām ievainoto, blakus gulēja sapuvis un tārpos mudžošs persieša ķermenis.

 

Senos laikos nebija ledusskapju un, lai gaļa nesabojātos, to sālīja. Jēzus savā Kalna sprediķī nosauca svētlaimīgus cilvēkus par zemes sāli. Iespējams, svētlaime ierobežo ne tikai mūsu morālo pagrimumu, bet arī fizisko.

 

V.Gumbolds uzskatīja, ka „kopš brīža, kad slimība tiks uzskatīta kā samaitātas domāšanas sekas, un tādēļ arī izkropļota dzīves veida sekas, slimot būs kauns.”

 

 

SENĀ MEDICĪNA

 

Senajai medicīnai, atšķirībā no laikmetīgās, ir savas daudzu tūkstošgadu saknes.

 

Senajā Ēģiptē farmakoloģija bija attīstīta ļoti augstā līmenī. Dažu zāļu un ziežu receptes ir saglabājušās pat līdz mūsu dienām. Tie bija efektīvi ārstniecības līdzekļi, kuru sastāvā dažkārt bija pat līdz piecdesmit dažādu nosaukumu sastāvdaļas. Nav šaubu, ka Mozus, kas dzīvoja tajos lakos Ēģiptē, un kuram bija laba izglītība, pilnībā pārvaldīja ēģiptiešu zināšanas medicīnā.

 

Kad Mozus izveda savu tautu no verdzības, viņam bija jārēķinās ar vairākiem grūtiem uzdevumiem – kā pabarot un padzirdīt cilvēkus, kā glābt no slimībām, tai skaitā no lepras, kas tajos laikos atņēma dzīvību tūkstošiem cilvēku. Tas bija grūts uzdevums. Mozum varēja līdzēt zināšanas, ko viņam bija devuši ēģiptiešu gudrie, bet viņš tās neizmantoja. Tomēr viņš izglāba savus ļaudis no epidēmijām. Kā viņš to izdarīja? Saskaņā ar Mozus likumu, kuru viņam bija devis Dievs, cilvēkam, kam uz ķermeņa parādās slimības simptomi, bija jāiet pie mācītāja. Mācītājs, pēc slimnieka apskatīšanas un lūgšanām, pasludināja viņu par tīru vai netīru. Likums slimības rašanās iemeslus izskatīja kā dvēseles netīrības sekas. Ja kāds ir pasludināts par netīru, tad uz nedēļu tam ir jāaiziet no nometnes un nedrīkst tuvoties cilvēkiem. Medikamentoza ārstēšana tika mainīta pret nedēļu vientulības. Iespējams, ka tas tika darīts tādēļ, lai infekcija neizplatītos, bet varbūt tādēļ, lai slimais uz kādu laiku tiktu izolēts no tās vides, kur tas bija saslimis, lai tas nedaudz attaptos, atpūstos un varētu ieskatīties sevī, lai varētu atzīt sevi par netīru, tas nozīmē nepilnīgu Dieva un savas sirdsapziņas priekšā. Cik gan bieži mums trūkst šīs atziņas slimības laikā! Atzīšana, ka ķermeņa slimība ir tikai sakropļota, sabojāta dzīvesveida dvēseles atspulgs.

 

Ir bezjēdzīgi ārstēt ķermeni un atstāt dvēseli slimu. Kad mēs slimojam, bieži vien vainojam vājo medicīnu, ārstu slikto attieksmi, neveiksmīgo likteni.

 

Pēc nedēļas prombūtnes, cilvēks atkal devās pie mācītāja un, ja slimības simptomi izzuda, tad tas varēja atgriezties ciltī. Netīrajam vajadzēja vēl vienu nedēļu pavadīt kaunpilnā vientulībā.

 

Ārsti agrākos laikos ārstēšanas gaitā lielāko uzmanību pievērsa cilvēka dvēseles stāvoklim. Viņuprāt, pārdzīvojumi atstāj dvēselē rētas, caur kurām zūd enerģija. Ķermenis un gars ir nesaraujami saistīti un ar gadiem dvēseles rētas ved pie miesīgām slimībām. Tādēļ tajos laikos ārsti pirmkārt ārstēja garīgās rētas. Izmantojot dažādas metodes, ārsti palīdzēja atbrīvoties no trauksmes sajūtas un bailēm, no dvēseles sāpēm un pārguruma.

 

Viena no Tibetas medicīnas metodēm ir saglabājusies līdz mūsdienām. Kad neārstējami slimais vēršas pēc palīdzības, viņu uz nedēļu ievieto cellē, kur viņš uzturējās vienatnē un badojās. Pēc nedēļas uz celli atnāca mūki, piesēja izbadējušos slimnieku pie nestuvēm un nesa uz templi. Templī viņu sita ar pletni. No sāpēm bezspēcīgais cilvēks zaudēja samaņu, viņu aplēja ar aukstu ūdeni, kad tas atjēdzās, turpināja sist. Tas turpinājās vairākas reizes, pēc kā pusdzīvo „pacientu” aiznesa atpakaļ uz celli, kur viņš nāca pie samaņas, un ir bijis, ka pilnībā izārstējās. Tā mūsu senči uzvarēja slimības.

 

 

MISTIKA UN MĒS

 

Ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš,

tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni,

 un tas pārcelsies,

un nekas jums

 

nebūs neiespējams.

(Mat.17:20)

 

Visu, kas ir mums apkārt materiālā pasaulē, var aptaustīt, apostīt, ieraudzīt, dzirdēt, sajust. Tas ir dabiski un īsti. Bet ir cilvēki, kas apgalvo, ka dzird balsis, kuras citi nedzird, redz, kādas citiem neredzamas vīzijas, sajūt, ka kāds viņiem seko. Šādas parādības psihiatrijā sauc par murgiem vai halucinācijām un nav spējīga tādiem slimniekiem būtiski palīdzēt.

 

Uz konsultāciju atnāca jauna sieviete ar sūdzību par nemiera sajūtu. Vēl viņa žēlojās par agresijas lēkmēm pret savu vīru bez kāda īpaša iemesla, kad viņa uzklūp viņam ar kulakiem, bet jebkurš viņa pieskāriens rada neprātīgas dusmas. Pa nakti viņa bieži murgo un vardarbības ainas. Ārstēšanās laikā sieviete pēkšņi plati atvēra acis un teica: „No manis iznāca velns! Milzīgs! Ar ragiem!” Tad padomāju – ko tik neizdomā sievietes. Bet pēc brīža tukšā koridorā atskanēja troksnis. Mēs tur bijām vairāki cilvēki un visi metāmies uz skaņas pusi. Izrādījās, ka koridorā bija nokrituši uz grīdas koka priekšmeti. Pēc brīža izdzirdējām troksni blakus istabā – tur no skapja uz grīdas krita mantas. Pēc šiem notikumiem agresija un nakts murgi beidzās.

 

Es neuzstādīju par mērķi garu izdzīšanu un neiedomājos, ka parastas terapijas laikā, var notikt tamlīdzīgas lietas. Bībelē aprakstīts, ka cilvēkus, kuros bija iemājojuši ļaunie gari, sauca par apsēstu vai traku. Kristus dziedināja apsēstos, izdzina no tiem ļaunos garus un apmācīja savus mācekļus, kā rīkoties. Vēlāk es uzzināju, ka mūsdienās kādi mūki, kam ir Dieva atklāsme bijusi un bīskapa svētība, ar lūgšanu palīdzību izdzen ļaunos garus no trakajiem. Šāda rīcība saucas ekskorcisms.

 

Pēc kāda laika uz konsultāciju atnāca 26 gadus veca sieviete, kas atveda četrgadīgu dēlu. Viņu uztrauca bailes. Viņai likās, ka darbā viņas priekšnieks viņu iekāro un vēlas viņu izvarot. Atnākot mājās, sieviete aizvēra durvis ar visām atslēgām un ar bailēm gaidīja satraucošo zvanu. Viņai likās, ka teju teju viņš atnāks un sāks lauzt durvis. Pēc kāda laika viņas stāvoklis pasliktinājās. Domās viņai uzradās kāda sievietes balss, kas teica: „Ej un nožņaudz savu bērnu.” Klausot balsij, sieviete gāja izpildīt saņemto uzdevumu. Viņa juta, kā ar skatu caururbj savu bērnu, bet tas, ļaunu juzdams, bēga no mātes un tas viņu izglāba. Saprotot sarežģīto situāciju, sieviete lūdza palīdzību. Viņai bija veikta intensīvā terapija ar palielinātu slodzi, beigās sieviete ar mokām stāvēja kājās, viņai reiba galva, bet pēc divām dienām viņa piezvanīja un teica, ka vairāk nav ne baiļu, ne balsu, tikai kakls esot piepampis, esot izveidojies tik liels strutu kamols, ka esot grūti elpot. Tā bija parasta „biostresa” reakcija. Pēc vairākām dienām, kuras tā pavadīja slimnīcā, kakls atlaba. Kopš tā laika bailes un balsis viņu vairs netraucēja.

 

Tad, daudz gadus atpakaļ, ārstējot ar terapijas metodēm, es izmantoju tikai prof. J.I.Zujeva metodi, kurā ir savienotas psiholoģiskā ietekme ar ķermeņa terapiju. Izdevās palīdzēt cilvēkiem, bet ne vienmēr.

 

Sarātovā kāds vīrietis uz konsultāciju atveda savu sievu, kurai bija dzirdes halucinācijas. Viņa vienmēr dzirdēja vienu un to pašu balsi, kura lika viņai pakārties. Viņa pāris reizes bija mēģinājusi sevi nogalināt, bet radinieki katru reizi brīnumainā kārtā viņu izglāba. Viņa vairākkārt ārstējās psihiatriskajā slimnīcā, vērsās pie ekstrasensiem un „tantiņām” pēc palīdzības, bet bez rezultātiem. Balss joprojām uzradās no jauna. Kā parasti, viņai tika veikta intensīvā terapija. Uz kādu laiku balsis apklusa, bet vēlāk atkal atjaunojās. Vairāk es šo sievieti neredzēju, bet pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka viņa tomēr pakārās.

 

Kādēļ neizdevās viņai palīdzēt? Droši vien tādēļ, ka tad man vēl nebija stipras ticības un es nezināju par  grēku nožēlošanas milzīgo spēku. Šī atziņa nāca tikai ar gadiem, strādājot ar daudziem pacientiem un turpinot meklējumus. Pēc garīgās, medicīniskās, zinātniskās literatūras izstudēšanas, pastāvīgām pārdomām par slimību iemesliem, es secināju, cik liela nozīme ir nožēlai un baznīcai, grēksūdzei un Svētajam vakarēdienam.

Es vienmēr esmu sapratis, ka ārstē Dievs, bet ārsts var palīdzēt slimniekam uz kādu laiku atbrīvoties un nomierināties, iemantot mieru dvēselē. Ar laiku nāca lūgšanas, ticības, samierināšanās nozīmības izpratne.

Vairākus gadus atpakaļ Berlīnē uz konsultāciju atnāca sieviete, kas līdz mūsu tikšanās reizei bija mēģinājusi dažādas ārstēšanās metodes. Viss sākās ar to, ka ziņkārības dzīta, viņa bija piedalījusies kādā spiritiskajā seansā. Tas bija mirušo garu izsaukšanas rituāls. Bībelē Dievs šo nodarbi sauc par nekrietnību.(5.Mozus 18:10-12) Spiritiskā seansa laikā ar sievieti notika kas neparasts. Viņa sajuta, ka viņā iegāja tas gars, kuru izsauca. No tā brīža nemitīgi viņa juta, ka „kāds” viņu nemitīgi žņaudza, mocīja, rupji lamāja un draudēja ietekmēt meitas veselību. Vienreiz, kad viņa gulēja vannā, tas „kāds” viņai teica:” Tūlīt no tevis nāks burbuļi.” Sieviete paskatījās ūdenī un patiešām no viņas ķermeņa nāca burbuļi. Kad viņa lūdzās baznīcā, tas „kāds” iekšā smējās un rupji lamājās. Psihiatrs un ekstrasensi nespēja viņai palīdzēt, draugi lūdza par viņu, pasūtīja dievkalpojumu viņas izdziedēšanai. Viss bija veltīgi. Ilgstošā laika sprīdī sieviete bija izmisumā un neredzēja izeju. Pie mums uz konsultāciju viņa atnāca ar izbaiļu pilu skatienu. Sievietei tika sniegta psiholoģiska konsultācija, aktīva terapija un arī nožēlas lūgšanas, sarunas par dvēseli un par to, kā nākotnē patstāvīgi rīkoties un lūgties. Pirmkārt runājām par to, kas ir nepieciešams: grēksūdze, Svētais Vakarēdiens, pastāvīga saskarsme ar garīgo tēvu un, lai arī ko darītu tas „kāds”, nepievērst tam nekādu uzmanību, nebaidīties no tā un neklausīties, nenosodīt un pats galvenais – nekādā gadījumā nekontaktēties ar to. Katru reizi, kad šis „kāds” sāk kaut ko runāt, vajadzīgs patiesi vērsties pie Dieva, stāstīt Viņam par savām jūtām, bailēm un grūtībām, par dvēseles vājumu. Kad tuvojas satraukums vai bailes, vajag pastāvīgi lūgties, nožēlot piedalīšanos spiritiskajā seansā, nožēlot neticību, bailes un trauksmi un visus grēkus vai vienkārši vajag atkārtot Jēzus un Dieva lūgšanas. Ja paliks labāk, nevajag priecāties vai lielīties, bet pateikties Dievam par to, ka Viņš uzlabo jūsu stāvokli.

 

Drīzumā mēs šķīrāmies, bet, kad kārtējo reizi atbraucām uz Berlīni, pie mums ciemos atnāca jauna, skaista mierīga, pārliecināta sieviete, kurā ne uzreiz varējām atpazīt pārbiedēto pacienti.

 

Auras uzņemšanu ar ...... kameru, kuru izstrādājis ar K.G.Korotkovs, ļauj sekot procesiem, kas notiek psihē terapijas laikā. Uz konsultāciju atnāca meitene ar sūdzību par sāpēm kājā. Sarunas laikā ievēroju uz rokas rētu. Izrādījās, ka tās ir pašnāvības mēģinājuma sekas, bet tas nozīmē depresiju un dvēseliskas problēmas. Pēc divām dienām pēc veiktās terapijas, meitenei sākās biostresa reakcija, kas parasti ilgst ne ilgāk kā trīs dienas – pazuda balss, pacēlās temperatūra. Auras uzņēmums uzrādīja paaugstinātu starojumu virs galvas, kas atgādināja pēc formas uguns bumbu, kā arī apvalka pārrāvumus vairākās vietās.

 

 

Auras attēls pirms terapijas.

Auras attēls biostresa reakcijas laikā.

 

Pamatojoties uz daudzām līdzīgām reakcijām, var apgalvot, ka cilvēks slimo divreiz. Pirmo reizi, ka viņā ieiet stress, bet otrreiz, kad tas iziet. Starplaikā starp pirmo un otro stāvokli, cilvēkam var būt vesela slimību „buķete”, vai arī it kā veselība, bet tai pašā laikā dzīvot dzīvi, kas salīdzināma ar nožēlojamu eksistēšanu. Ne vienmēr cilvēkiem izdodas atbrīvoties no smaguma, kas glabājas dvēselē.

 

Skolas direktoram bija epilepsija. Lēkmes sākās negaidīti – sapulcēs, pedagoģiskajās sēdēs. Tas ļoti traucēja un vīrietis lūdza palīdzību dziedniekam. Tas viņam ieteica ārstēties tautas metodēm, kas balstās uz maģiskiem rituāliem un burvestībām. Vīrietis izpildīja, visu, kas tam bija teikts, un neizārstējamā slimība atkāpās. Tikai pēc izārstēšanās viņš kļuva „bremzētāks”, izklaidīgs, it kā viņam būtu uzkrauta kāda nasta. Viņš bieži neievēroja savu sievu, kad kļuva vecs, pirms pašas nāves viņam parādījās briesmīgas epilepsijas lēkmes, no kurām viņš nomira. Ja ticam, ka pēc nāves dzīve nebeidzas, tad iedomājieties, ar kādu slimu dvēseli šis cilvēks nokļuva debesīs!

 

Atbrīvoties no „stresu bagāžas”, kuru daudzi no mums nēsā līdzi savā dvēselē, mēs varam arī ar pašu pūliņiem. Tam mums ir vajadzīgs tuvoties Dievam. Tas ir iespējams patiecoties ikdienas personīgam garīgam darbam apmeklējot dievkalpojumus. Tajā laikā pamazām cilvēkā krāsies spēki, kas ir nepieciešami iekšējām pārmaiņām. Lai pilnīgi atbrīvotos, katram nāksies iet ilgu un sarežģītu ceļu. Kādam būs vajadzīgi mēneši, bet kādam gadi radošas piepūles. Mums ir jāiziet no vienveidīgā un garlaicīgā slimību un izmisuma labirinta pa to pašu ceļu, pa kuru ienācām mēs vai mūsu senči (2.Mozus 20:5). Šajā ceļā katram liktenis uzstāda savus sarežģītos uzdevumus. Un, jo vairāk cilvēkam ir dots no augšienes, jo vairāk viņam vajag garīgi cīnīties, lai iekšēji atbrīvotos.

 

NEMIERS

 

Mīlēt – tas nenozīmē

skatīties vienam uz otru,

bet skatīties vienā virzienā.

S.Ekzeperī

 

 

Daudziem no mums nemiers ir kļuvusi par ierastu stāvokli. Bērns aizgājis uz skolu un iztēle veido dažādas ainas: „Kā pāries ceļu? Vai neuzmāksies huligāni?” Bērns ir saslimis – atkal satraukums. Cilvēks dzīvo tālu no radiniekiem, no vecākiem gados un nemitīgi gaida telefona zvanu ar sliktām ziņām. Gaida, ka var tikt atlaists no darba, tad nebūs naudas, bet kā dzīvot tālāk? Redzot nabagos un bezpajumtniekus, kas ēd atkritumu tvertnēs atrasto, satraukums pastiprinās. Ir vēl viena inde – greizsirdība! Kad mēs esam greizsirdīgi, iztēle veido briesmīgas ainas. Ar satraukumu mēs esam saistīti ar to cilvēku, par kuru uztraucamies, un ar to nelabojami kaitējam ne tikai sev, bet arī tam, par kuru uztraucamies. Nav noslēpums, ka tuvi cilvēki sajūt viens otru arī esot attālumā. Tas, par kuru jūs uztraucaties, pat atrodoties kaut kur tālu, var izjust diskomfortu, nepārliecinātību, justies sasaistīts. Dažos gadījumos cilvēks, par kuru jūs uztraucaties, attālumā esot, var pārdzīvot to pašu, ko jūs, pat līdz depresijai un izmisumam, nesaprotot, no kā tas ir. Dažkārt satraukts cilvēks spēj nodot savas slimības simptomus saviem tuviniekiem. Varbūt tādēļ Kristus ir teicis:” Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki.” (Mat.10:36)

 

Satraukums atgādina neredzamu kabeli, par kuru informācija tiek nodota no satrauktā cilvēka tiem, kurus viņš mīl, kā arī apstākļiem, no kuriem ir atkarīgs. Satrauktais cilvēks kaitē gan sev, gan tuviniekiem, neapzinoties, ka pārkāpj vienu no galvenajiem baušļiem – neturēt nevienu citu Dievu manā priekšā. Ja varētu paskatīties uz mūsu zemi gara acīm, visdrīzāk mēs ieraudzītu to ietītu milzu tīmekļos, kurā būtu ieslodzītas mūsu dvēseles. Tīmekļa pavedieni – tās ir saites, satraukumu saaustas, tā ir mūsu pataloģiskā mīlestība pret tuvākajiem, atbildība par viņiem, kas vēl vairāk mūs sapin un mēs kļūstam līdzīgi mušām, kas nokļuvušas zirnekļa tīmekļos, tikai ar to atšķirību, ka zirneklis ar savu upuri izrēķinās ātri, bet satraukums mūs izsūc lēnām.

 

Kā lai atbrīvojas no nemiera? Kā lai izkļūst no tīmekļa? Vai tādēļ ir jāatsakās no mīlestības, no atbildības un jākļūst par ciniķi? Protams, pats sev var pateikt: ”Nekas ļauns nenotiks! Viss būs labi!” Bet tā nav taisnība. Var, un ne viss būs labi. Nevar apmānīt savu intuīciju, īpaši, ja ir bijušas sliktas priekšnojautas un ir bijis slikts sapnis. Ir taču sapņi kā priekšvēstneši un pazīmēm arī ir sava jēga. Ja pat uz laiku pārslēgties uz citām lietām, nostiprināt nervu sistēmu ar fiziskiem vingrinājumiem un meditāciju, tomēr satraukuma sajūta var nepazust.

 

Dažus gadus atpakaļ mēs sarunājāmies ar cilvēku, kuram dzīvē bija lielas nepatikšanas. Viņam bija ievērojams amats, labi veicās uzņēmējdarbībā un pēkšņi pāris dienu laikā bankrotēja. Tas viņam bija smags trieciens. Parādījās parādi, kriminālu struktūru draudi, jaunā sieva, paņēmusi līdzi dēlu, aizgāja pie vecākiem. Strauji pasliktinājās veselības stāvoklis, nācās doties uz slimnīcu. No slimnīcas viņš atgriezās tukšā dzīvoklī. Sarunas laikā viņš teica, ka materiālā puse viņam neko nenozīmē salīdzinājumā ar satraukumu par dēla veselības stāvokļa pasliktināšanos. Uz nervu pamata bērns bija sācis stostīties. Labākie pilsētas ārsti nespēja puisītim palīdzēt, ekstrasensa seansi arī nepalīdzēja.

Es viņam teicu: „Tavs uztraukums iespaido ne tikai tevi. Ar uztraukuma neredzamajām saitēm tu esi saistīts ar savu dēlu un nodosi viņam savas problēmas, kuru tev ir daudz. Kamēr šī saite netiks pārrauta, diez vai ārsti spēs viņam palīdzēt.” Viņš jautāja: „Kā var pārraut šo saiti? Es taču nevaru pārtraukt mīlēt savu dēlu?” Es atbildēju, ka tas nemaz nav vajadzīgs. Ir citi veidi: viens – pārtraukšana ar maģisku rituālu palīdzību, bet otrs – ticība Dievam.”

 

Saišu pārraušanu ar rituālu palīdzību es izmantot neiesaku un lūk, kādēļ. Vairākus gadus atpakaļ Vācijā uz konsultāciju atnāca sieviete, kura divus mēnešus raud un nevar nomierināties. Gadu atpakaļ uz konsultāciju bija viņas tēvs, kas slimoja ar zarnu vēzi. Pēc terapijas viņam veselība uzlabojās. Bet mūsu prombūtnes laikā meita nolēma pati uzturēt tēva veselības stāvokli kā ekstrasense. Viņa bija ārste un aizrāvās ar austrumu medicīnu, jogu. Drīzumā pēc ārstēšanas sākuma viņa sajuta zarnās tos pašus slimības simptomus. Par laimi, izrādījās, ka tas nav vēzis, bet cista. Viņu operēja, pēc kā viņa vēlējās turpināt tēva ārstēšanu. Viņa brauca uz Indiju, konsultējās ar skolotājiem un beigās viņai piedāvāja grupā iziet rituālu, lai pārrautu saiti ar pasauli. Pēc rituāla veikšanas, nākamajā dienā tēvs sliktāk jutās, bet pēc trīs dienām nomira. Meita ilgi nespēja nomierināties.

 

Turpinot sarunu ar vīrieti par satraukumu dēla veselības stāvokļa dēļ, es viņam pajautāju, vai viņš tic Dievam. Viņš atbildēja: „Jā.” Tad es viņam pajautāju, vai viņš zin, ka Kristus ir teicis, ka Viņš pasaulē ir atnesis zobenu, lai savestu naidā vīru un sievu, vecākus un bērnus (Mat.10:34-37). Atbildēja, ka zinot, tikai kur ņemt to zobenu? Es atbildēju, ka zobenu Bībele apzīmē Dieva vārdu, (Atkl.2:16) Gara spēku. Mūsu ticību. Es teicu: „Tev vajag savu dēlu atlaist un ar ticību un gudrību, caur lūgšanām pilnībā nodot Dieva rokās, it kā nodot no vienām rokām otrās.” Viņš vaicāja, kā to izdarīt? Es atbildēju: „Katru reizi, kad rodas satraukums dēla dēļ, necenties to apslāpēt, jo tās taču ir tavas patiesās jūtas, kas nav pilnīgas un tādēļ var kaitēt. Bet satraukuma brīdī vērsies ar lūgšanu pie Dieva un saki apmēram tā: „Kungs, piedod, ka esmu grēcīgs, piedod, ka esmu pieļāvis daudz kļūdas, muļķīgas lietas un tagad slimo mans dēls. Tādēļ man ir liels satraukums, bet es nevaru viņam palīdzēt un neviens nespēj! Tikai Tu, Kungs. Ticu, ka Tu esi mīlošs Kungs un, ka Tu gribi tikai labu. Ticu, ka gribi palīdzēt manam dēlam. Kristus dēļ svētī manu dēlu, un, ja vēlies, izdziedini viņu. Ar ticību es gaidīšu, ka Tu viņu dziedināsi, gaidīšu tik ilgi, cik vien Tu vēlēsies. Kā Tu vēlies, tā veido mana dēla dzīvi, tikai esi vienmēr ar viņu. Sargi viņu no satraukumiem, kārdinājumiem, no ļauna, no slimībām. Un lai visā mana dēla dzīvē notiek Tava griba. Iemāci man pieņemt dzīvē no Tevis ar ticību – labo un ļauno. Jo tikai Tu zini, kā palīdzēt manam dēlam, kā viņu glābt. Es uzticu Tev savu dēlu. Āmen.” Es viņam teicu: „Ja tu patiešām ar ticību vērsīsies pie Dieva un patiesi uzticēsi Viņam savu dēlu, tu nomierināsies. Bet tā ir zīme, ka Dievs rīkojas un palīdz tavam bērnam un caur kādiem nelieliem notikumiem Viņš liks saprast, ka Viņš patiešām palīdz. Bet, ja tu runāsi ar Dievu bez ticības, satraukums paliks.” Es viņam citēju vietas Bībelē, kur Dievs caur praviešiem runāja par to, ka vēršoties pie Viņa bez ticības, veltīgi zaudējam laiku, jo Viņš mūs nedzird un nevar palīdzēt.

 

Mēs šķīrāmies, bet nākošajā dienā viņam piezvanīja sieva, kura nezināja par mūsu sarunu. Viņa stāstīja, ka uz ielas pie bērna pienākusi sveša sieviete un teikusi: „Puisīt, tu vairs nestostīsies, tu būsi vesels.” Kopš tās dienas bērns pārtrauca stostīšanos.

 

Par nožēlu daudzās ģimenēs dažādu iemeslu dēļ starp vecākiem un bērniem ir ļoti stipra emocionālā saikne. Bieži tas ir galvenais iemesls bērnu slimībām un pat dažkārt viņu nāvei. Brieduma vecumā tas noved pie personības degradācijas un iznīcina ģimenes. Bībelē bērni tiek salīdzināti ar bultām makstī, un tas nozīmē, ka vecāku uzdevums ir uzvilkt loku un palaist bultu. Varētu pat teikt, ka, audzinot bērnus, cilvēks atvelk bultu un ir ļoti svarīgi pareizajā brīdī to atlaist, dot bērnam pēc iespējas lielāku brīvību, censties viņam uzticēties, attiekties ar cieņu, kā pret brīvu un nobriedušu personību. Palaidiet šo „bultu” katru reizi, kad jūsu bērns paliek bez mums. Jo vairāk brīvības viņš saņems, jo vairāk atbildības viņš izjutīs. Un tad, pat nokļūstot sliktā sabiedrībā, viņš nesastrādās muļķības. Jūsu personīgais paraugs būs viņam pareizais virziens, lai lidotu ar šo bultu, bet lielākai lidojuma precizitātei, lūdziet par saviem bērniem.

 

 

NO PERSONĪGĀS PIEREDZES

 

Gadiem ejot,

nepārtraukti brīnos par apbrīnojamo gudrību,

kas radījusi šo pasauli.

 

Maģija pie mums ir atnākusi no seniem laikiem, bet arī mūsdienās daudzus tā noved līdz trīsām – ne velti daudzas grāmatnīcas ir pārblīvētas ar šādu literatūru. Daudz ļaunuma ir izdarīts ar maģijas un buršanās palīdzību. Lai no tā izvairītos, cilvēki aizsargājas no ļaunās acs, lāsta un nolādēšanas, bet tas viss ļaunam cilvēkam nav šķērslis. Bet tomēr arī profesionāli burvji, lai neciestu, izmanto „drošības tehniku”- rok zemē amuletus, veic īpašus rituālus vai tur pie sevis kādu dzīvnieku, tādēļ, ka ir cilvēki, kurus lāsts nevar ievainot un tad sūtītā ļaunā enerģija nodarīs ļaunu tās sūtītājam.

 

Kā gan aizsargāties pret ļaunumu? Pati labākā aizsardzība – bezbailība, miers sirdī, piedošana visiem tiem, kas darījuši pāri un lūgšana par ienaidniekiem un skauģiem, kā arī pēc iespējas mierīga konfliktsituāciju atrisināšana, kaut arī dažkārt ne jūsu labā. Ja jūs tā rīkosieties, tad neviens jums ļaunu nespēs izdarīt.

 

Ļeņingradas uzņēmumā kāda profilaktiska darba laikā kabinetā ienāca vairākas sievietes no grāmatvedības un lūdza konsultēt kādu darbinieci. Viņas izstāstīja par sarežģītajām attiecībām ar viņas vīramāti, izstāstīja, ka vīramāte iznīcinājusi viņas ģimeni, bet tagad, vēlot vedeklai nāvi, nolād viņu un nodarbojas ar maģiju. Sievietes teica, ka viņu draudzene acīmredzot novājē un viņas nevar tai palīdzēt. Es pajautāju, kādēļ viņa pati nav atnākusi? „Viņa negrib, bet viņai tas ir ļoti nepieciešams.” – atbildēja draudzenes. Pēc kāda laika koridora galā varēja dzirdēt kliedzienus, troksni, soļus. Tur notika saspringta cīņa – sievietes vilkšus vilka savu draudzeni uz konsultāciju. Terapijas laikā paciente mainījās acīm redzot, viņa atgriezās dzīvei.

 

Pēc pusgada mēs uz ielas nejauši satikāmies. Viņai bija labs noskaņojums. Viņa teica, ka jūtoties labi un nesen esot satikusi vīra radiniekus un uzzinājusi, ka vīramāte divas trīs nedēļas smagi slimojusi, bet vēlāk izveseļojusies. Brīnumaini ir tas, ka vīramāte saslima tieši tajā dienā, kad sieviete bija atnākusi uz konsultāciju.

 

Terapijai, kuru mēs veicam, nav nekāda sakara ar maģiju vai hipnozi. Tās palīdz cilvēkam uz kādu laiku atbrīvoties, iegūt dvēseles mieru un saprast iemeslus, kas noveduši līdz sasprindzinājumam. Ja cilvēks spēs saglabāt mieru dvēselē, viņš pamazām izies no neveiksmju labirinta un atbrīvoties no visa, kas viņam traucē dzīves ceļā.

 

„Maskavas zaudējums vēl nav visas Krievijas pazaudēšana”: kādreiz teica Kutūzovs. Tālu no Maskavas krievu armija apvienoja spēkus un sagrāva Napoleonu. Tāpat var notikt arī cilvēka organismā. Kāds, saslimstot ar magu kaiti, ieraujas sevī un gaida pēdējo stundiņu, bet kāds cits, neraugoties uz sāpēm un grūtībām, nezaudē cerību un gadu no gada nostiprina savu garu. Ar to vienlaicīgi tiek nostiprināti organisma iekšējie aizsargspēki un kādreiz izšķirošajā cīņā ar slimību, cilvēks var uzvarēt.

 

Izraēlā pie mums vērsās meitene, kura divpadsmit gadus cieta no izkaisītās sklerozes. Kabinetā viņa ienāca ar kruķiem, bet pēc stundas, saņemot visparastāko terapiju, viņai tos vairs nevajadzēja un pati stabili stāvēja uz savām kājām. Par šo gadījumu kā par brīnumu runāja radio pārraidēs, avīzēs (bija raksti ar nosaukumu ”Operācija bez naža”), televīzijā. Uz klīniku sāka zvanīt no dažādām valstīm, vidēji divsimt – divsimt piecdesmit zvanu dienā. No visām pasaules malām brauca cilvēki, kuriem bija dažādas neārstējamas slimības, visbiežāk izkaisītā skleroze. Vajadzēja strādāt divpadsmit stundas dienā. Atceros pacientu no Argentīnas. Uz kabinetu viņu atveda invalīda krēslā. Konsultāciju nācās veikt ar divu tulku palīdzību – viens tulkoja no krievu uz ivritu, bet otrs no ivrita uz viņa dzimto valodu. Intensīvās terapijas laikā, slimajam ieplīsa riba, bet uz ceturto konsultāciju viņš atnāca pats, bez jebkādas palīdzības. Bija uzlabojumi arī daudziem citiem pacientiem, bet brīnumu vairs nebija. Cilvēkam, kuram daudzus gadus organisma aizsargsistēma ir noārdījusies, izkļūt no šī „purva” nākas ejot to pašu garo un sarežģīto ceļu.

 

Ne vienmēr izdodas palīdzēt slimniekam. Dažkārt slimība tā bojā ķermeni, ka ir grūti kaut ko labot.

 

Sarātovā vīrietis uz rokām atnesa uz konsultāciju savu sievu, kura daudzus gadus slimoja ar to pašu izkaisīto sklerozi. Viņas saliektās rokas un kājas bija slimības pārņemtas, seja atspoguļoja aizkaitinājumu, acīs bija ļaunums. Māte viņai iestāstīja, ka slimība ir neveiksmīgas laulības sekas.To pašu apgalvoja arī vietējais ekstrasenss. Terapijas laikā, ķermenis neatbrīvojās, bet ar laiku nomierinājās nervu sistēma. Sieviete sāka domāt par dvēseli, Dievu. Pamazām aizvainojumu vietā radās miers un ticība. Agrāk vīrs, piebraucot pie mājas, ilgi sēdēja mašīnā, attālinot tikšanās laiku ar sievu. Tagad ģimenē atgriezās mīlestība un viņš steidzas mājās, lai satiktos ar sievu un dēlu. Vienreiz, atbraucot kārtējo reizi uz Sarātovu, es uzzināju, ka šī sieviete ir nomirusi. Vīrs izstāstīja par viņas nāves brīdi – līdz pēdējam brīdim viņai bija labs noskaņojums. Neilgi pirms miršanas vīram pirmo reizi daudzu gadu laikā „nejauši” piezvanīja bijusī skolas biedrene, kura, kā vēlāk viņš uzzināja, tic Dievam, interesējas par psiholoģiju. Drīzumā šī draudzene pavadīja veselu dienu pie slimnieces gultas un sieva esot tai pārstāstījusi visu savu dzīvi. Iespējams, tā Dievs noorganizēja grēksūdzi mirstošajai. Pēc nāves viņa parādījās vīram sapnī laimīga, dejojot skaistā kleitā.

 

Atceros vārdus, kurus ar tulka palīdzību teica akla un kurlmēma meitenīte: „Cilvēki veltīgi mani žēlo. Dievs man ir devis savu svētību un mana dvēsele ir vesela. Es esmu laimīga un neuzskatu sevi par invalīdi. Bet par invalīdiem es uzskatu daudzus veselos, kuru dvēseles ir slimas.”

 

Tam, ka slimo dvēsele, ir daudz iemesli un bieži vien tie liekas ievērības cienīgi.

 

Uz konsultāciju Pēterburgā atnāca četrdesmit gadus veca sieviete – acu skats izdzisis, seja bāla. Viņai esot noteikta diagnoze – krūts vēzis. Ir zināms, ka onkoloģiskās slimības rodas vairāku gadu garumā. Ārēji tas var izpausties kā nospiestības sajūta, nemitīgs aizvainojums, depresija vai hronisks piekusums. Ticīgie šādu stāvokli sauc par grūtsirdību, bēdām. Daudzi domā, ka grēkot – tas ir pārkāpt laulību, zagt vai nogalināt, aizmirstot, ka grēka sākums slēpjas mūsu jūtās, dvēselē. Grūtsirdība un bēdas ir nāves grēku izlāde, kopā ar netiklību, lepnumu. Tie ir čūlu simptomi, kas ārda dvēseli.

 

Uz jautājumu, vai viņš tic Dievam, sieviete atbildēja apstiprinoši. Tad es jautāju: „Kā jūs domājat, kādēļ Dievs pieļāva, ka jūs tik nopietni saslimāt?” „Nezinu. Es negrēkoju, nevienam ļaunu nedaru. Bet nesen man bija liels stress. Mēs ar vīru braucām mašīnā. Pēkšņi mūsu priekšā parādījās vieglā automašīna, kurā, kā vēlāk izrādījās, atradās bandīti. Mēs saskrējāmies. Bandīti par mašīnas remontu pieprasīja lielu naudas summu, piekāva vīru, parādam noteica lielus procentus. Kādu laiku es biju izmisumā, panikā. Drīzumā parādījās krūtīs sāpes, mani nosūtīja uz onkoloģijas nodaļu, bet tad noteica briesmīgo diagnozi.”

 

Protams, varēja just viņai līdzi, varēja pateikt, ka nav paveicies. Bet no tā ir maz jēgas. Lai cik sarežģīta būtu situācija, cilvēks nedrīkst novest sevi līdz stresam vai izmisumam. Galvenais izmisuma iemesls bija ne naudas rūkums un pati autokatastrofa, bet drosmes un gudrības trūkums. Dvēsele paliek stiprāka tikai tad, kad cilvēks bez panikas pārvar grūtus dzīves periodus.

 

Es pajautāju: „Ja jūs esat ticīga, kad kā jūs domājat, kādēļ Dievs pieļāva šo avāriju? Bez šaubām, Viņš varēja to novērst. Iespējams, ka jūsu dvēsele tik ļoti ir attālinājusies no Dieva un iegrimusi grēkos, ka šī avārija jums ir kā luksofora sarkanais signāls! Bet jūs tai vietā, lai padomātu par savu dvēseli, grēku nožēlošanu, nolādat laupītājus. Ir rakstīts: „... bet kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru, Un kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī mēteli.” (Mat.5:39-40) Un vēl ir rakstīts: „Bet es jums saku: Mīliet savus ienaidniekus, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā.” (Mat.5:44) Bet jūs darāt visu pretēji! Dzīvojat ar aizvainojumu, jūsu dvēsele tik ilgi ir agresijas, panikas un izmisuma stāvoklī par nākotni! Jūs esat aizmirsusi par gudrību un ticību, grēku nožēlošanu un Dieva žēlastības spēku.

„Mūsu Tēvs” lūgšanā ticīgie lūdz Dievam dienišķo maizi tikai šai dienai, bet nākotni uztic Debesu Tēvam. Un piedod parādniekiem, tas nozīmē arī pāri darītājiem. Pamēģiniet, neraugoties uz sarežģīto situāciju, visiem piedot, visu pieņemt un uzticēt savu nākotni Tā rokās, kas radījis šo pasauli. Tas ir ļoti grūti. Dažkārt mēs neesam spējīgi tā rīkoties, bet tikai izliekamies, ka viss ir kārtībā, maldinot sevi un citus, sakot, ka visiem visu esam piedevuši. Bet sirdī vienalga paliek dusmas. Ko darīt, ja mēs rīkoties tā, ka saka sirds un kā vēlas Dievs, ja mēs nespējam valdīt savas jūtas? Vajag nožēlot grēkus lūgšanā tik ilgi, kamēr dvēsele samierināsies un nomierināsies. Izsūdzēt grēkus un baudīt Svēto Vakarēdienu.

 

Pēc terapijas seansa mēs šķīrāmies, bet nākamajā dienā sieviete atkal atgriezās. Viņai bija labs noskaņojums, acis mirdzēja, viņa teica, ka vēlas izstāstīt ko ļoti svarīgu. „Ejot lejā pa kāpnēm, es domāju par mūsu sarunu. Man bija kauns par sevi, ka es tik ilgi dzīvoju kņadā, bez Dieva. Pēkšņi es pamanīju, ka pirmo reizi pēdējā laikā es par naudu, bandītiem un nākotni nedomāju ar bailēm! Es tikai domāju, cik grēcīga es esmu un cik ļoti kauns man ir par to.” Viņa runāja, ka domājusi par Dievu, par savu dvēseli, viņa sajutusi krūtīs siltumu, bet dvēsele sajuta līdz šim nezināmu svētlaimi, vieglumu. Viņa sajuta, ka kāds neredzams, bet ļoti mīlošs, pieskārās viņai un pa vaigiem sāka ritēt prieka asaras. Kad viņa iznāca uz ielas, viņa ievēroja, ka arī debesis ir kaut kādas īpašas, košas. Tajā brīdī viņā uzplaiksnīja doma: „Vai tiešām es tūlīt ieraudzīšu Kristu?” Domāju, ka viņa Viņu ieraudzīja.

 

Vēlāk sieviete pajautāja: „Es labi jūtos, varbūt uz operāciju neiet?” Es teicu, ka nevaru uzņemties tādu atbildību- ir konkrēta diagnoze, nozīmēta steidzama operācija. Bet atvadoties teicu: „Nebaidies, uzticies Dievam un viņš būs ar Tevi operācijas laikā. Nešaubies, Viņš tev palīdzēs.” Viņa piezvanīja uzreiz pēc operācijas un teica, ka viss noritējis veiksmīgi – atgriezuši vajadzīgajā vietā, bet neko nav atraduši. Ar laiku naudas jautājums arī atrisinājās. Bandīti atcēla lielās prasības, palīdzēja radinieki, vīrs daļu nopelnīja un tagad viņiem viss ir kārtībā.

 

Šis ir viens no daudzajiem piemēriem cilvēka neierobežotajām iespējām, ja tas nostājies uz gudrības ceļa. Bet gadās, ka cilvēks nav spējīgs saglabāt dāvanu, kas piešķirta no augšienes. Mēs zinām, ka pat apustuļi dažkārt krita kārdinājumā. Kristus saka: „Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mat.26:41) Pāvils brīdina: „Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (Kor.10:12) Grūti bija apustuļiem turēties pretī un, protams, vēl grūtāk ir mums, parastiem ļaudīm. Bet, neraugoties uz to, ticīgo garīgais varoņdarbs dažkārt ir uzslavas cienīgs.

 

Uz konsultāciju atnāca sieviete gados, kādas avīzes korespondente. Bāla, viņa knapi pārvietojās, galva bija uzpampusi kā bumba, acis asins pielijušas. Divi vīrieši viņai palīdzēja. Diagnoze – krūts vēzis, metastāzes smadzenēs. Ķīmiskā terapija un apstarošana bija aiz muguras, bet uzlabojumu nebija. Kreisā krūts bija kā liela rēta, no kuras  izdalījumi sūcās ārā un tecēja pa ķermeni. Uz jautājumu, ko viņa vēlas no konsultācijas, viņa atbildēja: „Gribu dzīvot.” Es viņai uzdevu jautājumus: vai viņa tic Dievam, kādēļ Dievs ir pieļāvis šādu situāciju? Viņa atbildēja: „Nezinu, neesmu grēkojusi, nevienam ļaunu neesmu darījusi, vīru neesmu krāpusi. Bet dzīvē man nav paveicies. Vīrs un dēls ir egoisti, viņi vienmēr ir kopā, bet es esmu viena.” Dievs mums pavēl pat ienaidniekus mīlēt, bet viņa nespēja iemīlēt pat savus tuvākos. Un lūk, ko aizvainojumi bija darījuši ar viņas ķermeni. Sūdzēties par tuvākajiem ir tas pats, kas atzīties savā mazdūšībā. Nodzīvojot daudzus gadus grūtsirdībā un bēdās, sieviete nodzīvoja grēkā ar nāvējošām čūlām dvēselē, kuras var ārstēt tikai Dievs.

Uz otro konsultāciju sieviete atnāca pati un jutās labāk. Viņa teica, ka iepriekšējā vakarā viņa sēdējusi viena istabā. Viņai bija ļoti kauns par saviem aizvainojumiem, tik kauns, ka pat aizmirsa par savu slimību un tuvo nāvi, par nemitīgajām mokošajām sāpēm. Pēkšņi viņa ievēroja, ka ap vēdlodziņu un tad visā istabā ielija zilgana gaisma un istabā ienāca Marija. Sievietes dvēsele pārdzīvoja milzīgu prieku.

 

Pēc vairākām konsultācijām mēs šķīrāmies un vairs netikāmies. Atmiņā palicis strīds ar darbiniekiem par notikušo atklāsmi. Ne visi toreiz bija vienisprātis, ka slimība šai sievietei ir milzīgs labums, kurai pateicoties viņas dvēsele mainījās. Pēc vairākiem gadiem es uzzināju, ka viņa nodzīvoja vēl aptuveni divus gadus. Nodzīvoja labi, ievēroja diētu, dzēra zālītes, bet vienreiz neizturēja, acīmredzot kāda iemesla dēļ bija stress, pēc kura viņa aizgāja viņsaulē.

 

Dažkārt konsultācijās notiek vispār dīvainas lietas. Atceros, ka pie manis vērsās vīrietis ar pampumu kaklā. Nākamajā dienā pēc tam, kad bija pateicis, ka jūtas labi, viņš teica, ka galvenais ir tas, ka debesis ir zilas un koki – zaļi.

 

Cilvēki dažādi iegūst „dvēseles svētkus” – kāds satiek savu mīlestību, kāds cits, pārvarot lielu darba slodzi, priecājas par sava darba augļiem, bet kādu skārusi Dieva svētība.

 

Uz konsultāciju atnāca simpātiska sieviete aptuveni trīsdesmit gadus veca. Viņa bija satraukusies un izmisumā par savu vīru, kas bija aizrāvies ar budismu, kas, nokļuvis kopienā, atteicās no intīmajām attiecībām.

Seksuālas neapmierinātības dēļ cilvēks var izjust depresiju, var rasties urīnpūšļa slimības. Viss ir atkarīgs no dzimuma hormoniem, kurus izstrādā organisms. Ja cilvēks sevi nesadedzina ar domām, neskatās erotiskas filmas, bet dzīvo aktīvu dzīvi, viņam nav jābaidās – šādā gadījumā organisms izstrādā ļoti maz dzimuma hormonus un to daudzums neatstāj iespaidu uz veselību un dvēseles stāvokli.

 

Pēc saņemtās terapijas sieviete atjaunoja savu dvēseles mieru, bet drīzumā mēs iepazināmies ar viņas vīru. Viņš sajūsmā stāstīja par savu jauno aizraušanos, par nirvānu, kuru viņš nemitīgi izjuta pateicoties meditācijām, dažādiem rituāliem un ierobežojumiem, galvenokārt saistītiem ar ēdienu. Pagāja laiks, ģimene izira. Vīrs aizbrauca uz Indiju, kur dzīvoja alā un meditēja. Kad atgriezās, sāka atkal strādāt, bet viss viņam krita uz nerviem – troksnis, cigarešu dūmi, cilvēku klātbūtne. Dvēsele nespēja rast mieru, viņš bija greizsirdīgs uz savu bijušo sievu, brīdināja visus par tuvojošos pasaules galu un par to, ka cilvēkiem visu ir jāatstāj un jādodas kalnos.

 

Ne visiem rietumu cilvēkiem, kuriem ir savs bagātīgs garīgais mantojums, austrumu filozofijas praktizēšana dod labumu. Garīgās zināšanas palīdz dzīvē atrast intereses un jēgu, piepildīt katru nodzīvoto dienu ar radošiem patiesības meklējumiem, dzīvot bez nīgruma, stresiem un vilšanās, ar pastāvīgu Dieva klātbūtni visā, kas mūs ieskauj, un ar savu mieru dot spēku vājajiem. Garīgajā darbā cilvēks atrod prieku. Protams, labu iekšējais stāvoklis mums ir nepieciešams, bet to nedrīkst jaukt ar apdullināšanos, ko radījusi cigarete vai alkohols, narkotikas vai patoloģiskas garīgās aizraušanās.

 

Vienu reizi uz konsultāciju atnāca solīds vīrietis, kāda liela uzņēmuma direktors un izstāstīja par savu vēlmi nogalināt cilvēku – viņa meitas „garīgo skolotāju”. Meitene, pateicoties savām spējām, bija veikusi atklājumu zinātnē un trīsdesmit gadu vecumā bija reģistrēta Ginesa rekordu grāmatā. Veiksmīgi pastrādājusi kādā ASV universitātē, viņa atgriezās dzimtenē, kur iestājās praktiskās psiholoģijas kursos. Nodarbību laikā viņai sāka rādīties paradīzes vīzijas, brīnišķīgi ūdenskritumi, lauki, viņa sajuta sajūsmu. Šo parādību var saukt par atklāsmi no augšienes, bet var arī - par halucināciju. Viss ir atkarīgs, kāda ir šo parādību daba. Atklāsmes no augšienes var būt garīgi veseliem cilvēkiem, kā Dieva dāvana un kā ticības stiprinātājs ticībā, kas dod cilvēkam jaunu spēku pieplūdumu. Halucinācijas savukārt iztukšo psihes rezerves un pēc kāda laika paradīzes ainu vietā bija katastrofas, vulkānu izvirdumi un zemestrīces, sievietei parādījās bailes un izmisums, viņa sāka uzklupt apkārtējiem un tādēļ tēvs nolēma nošaut, kā viņam likās, vainīgo psiholoģijas pasniedzēju. Pēc vairākām konsultācijām, ko pavadījām kopā ar visiem ģimenes locekļiem, sievietei halucinācijas beidzās.

 

 

LĪDZĪBA PAR TALANTU

 

Bet tas, kas bija dabūjis vienu,

aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. (Mat.25:18) 

 

Katrā cilvēka jau no pašas dzimšanas ir ielikta noteikta dāvana, talants. Daba cilvēkam uzdod sarežģītu uzdevumu – īstenot dāvanu dzīvē. Ja mēs runājam abstrakti, tad tas atgādina pasaku par burvju katliņu ar putru. Katliņš vārīja un vārīja savu gardo putru, cilvēki to ēda un ēda. Bet pienāca brīdis, kad cilvēki vairs nepaguva to apēst un pilsēta nogrima putrā. Citiem vārdiem, ja cilvēks nerealizē savu talantu – spēku, kas viņā ir ielikts, viņa dvēsele zaudē mieru. Lielāka daļa fiziskas un garīgas slimības rodas nerealizētās enerģijas pārpilnības dēļ. Cilvēks cieš no depresijas, bet organismā ir pa pilnam enerģijas, dvēsele ir izbadējusies, bet  barība tai ir pārpārēm. Ja ar depresiju slimais nokļūtu citā gadsimtā un akmens laikmetā, kad no rīta līdz vakaram vajadzēja fiziski strādāt un cīnīties par dzīvošanu, ne par kādu depresiju nebūtu ne runas.

 

Lai atbrīvotu no stresa vai nemiera, cilvēki visiem spēkiem mēģina atbrīvoties no nerealizētās enerģijas. Viņi nodarbojas ar sportu, aplejas ar aukstu ūdeni, peldas āliņģī, badojas vai nomoka sevi grūtā darbā. Sliktāk, ja izvairās no satraukuma ar smēķēšanu, alkoholu, seksu vai narkotikām.

 

Talants ir dots cilvēkam ne tādēļ, lai iztērētu to sevis mocīšanā vai muļķīgos ieradumos, bet, par nožēlu, lielākā daļa no mums dzīvo tieši tā, kā varonis līdzībā par talantiem (Mat.25:14-30), kas tā vietā, lai to vairotu, ieraka talantu zemē. Šo varoni kungs bargi sodīja un aizdzina. Un mūs par mūsu pasivitāti daba soda ar nervu sabrukumiem un varbūt kādreiz arī izdzīs.

 

Ir svarīgi, lai cilvēks atrastu savu īsteno vietu un īstenotu dzīvē savu talantu. Šī mērķa īstenošanai nemaz nav jāmaina darbs vai dzīvesvieta. Savu spēju īstenošanu ir jāsāk no iekšienes, iemācīties katru lietu – vai ejat pa ielu, mazgājiet traukus vai dzenat sienā naglu – pieiet radoši. Visu cenšaties darīt ar pilnīgu apziņu, kā pašu svarīgāko lietu, skaisti, bez spriedzes, kņadas, kā mākslas darbu. It kā jūs to darītu Dievam.

Kāds mūks atrada augstāko mākslu un saskarsmi ar Dievu parastā nodarbē – kartupeļu tīrīšanā.

 

Citkārt sieviete atbrauca uz Lietuvu, nopirka dzīvokli, apprecējās, pierakstīja savā dzīvoklī vīru, bet vienreiz viņš uz dzīvokli atveda mīļāko un sieviete palika uz ielas. Nācās atgriezties Maskavā pie radiniekiem. Tas nebija viegli, bet viņa to izturēja, pievērsās ticībai Dievam, satika labus draugus un pat tika pie jauna dzīvokļa. Bet drīzumā atskanēja zvans pie durvīm – uz sliekšņa stāvēja bijušais vīrs, kuru jaunā sieva bija izdzinusi no Viļņas dzīvokļa. Pieņēma. Un lūk, pie šīs sievietes atnāk ciemos draudzene, bet tā savam „bijušajam” gludina bikses un pie viena uzdzied. Ievērojot draudzenes izbrīnu, sieviete teica: ”Bikses gludinu Dievam!”

 

Ar laiku radošā enerģija, kas sakrājusies dvēselē, piepildīs dzīvi ar jēgu.

 

 

LIKTENIS UN MĒS

 

 

Ikvienam cilvēkam

viņa ceļi šķiet šķīsti,

bet tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu.

(Sal.pam.16:2)

 

Vai jūs ticat Dievam? Ja nē, tad vai jūs ticat liktenim? Ja neticat liktenim, tad droši vien ticat, ka dzīvē mēdz būt ne tikai veiksmes brīži, bet arī pretēji momenti. Dievam tic ne katrs, bet veiksmei tic gandrīz visi.

 

Manā priekšā stāv gara auguma, simpātiska, bet ļoti saspringta sieviete. Uz jautājumu – kas jūs uztrauc, viņa atbildēja: „Sāp mugura.” Izrādījās, ka muguras sāpju cēlonis bija ilggadīgi uztraukumi, bieži stresi. Sešus gadus atpakaļ no ģimenes aizgāja vīrs, viņa palika ar diviem bērniem. Ar māti nesapratās labi. Visu šo laiku sieviete cīnījās par izdzīvošanu. Daudz nācās pārdzīvot – naudas trūkumu, problēmas ar dzīvesvietu, dažādas briesmas, un tagad veselība zaudēta. „Kamēr jūs nenomierināsieties, ir bezjēdzīgi ārstēt jūsu muguru” es teicu. Pēc vairākām konsultācijām sieviete iztaisnojās, atplauka, acis iemirdzējās, kustībās varēja just vieglumu, parādījās pārliecība sevī, vīrieši arī sāka pievērst viņai uzmanību. Pusgada laikā viņu divreiz bildināja, bet pēc vairākiem mēnešiem viņa nejauši satika savu bijušo vīru. Viņi salīga mieru un jau daudz gadus ir kopā.

 

Šis ir viens no daudziem piemēriem, ka ne tikai veselība, bet arī daudzi dzīves notikumi lielā mērā ir atkarīgi no mūsu dvēseles stāvokļa. Mēģināsim iedomāties, ka mūsu dzīve ir kā ceļš, kuru var skaitīt nevis kilometros, bet nodzīvotajos gados. Katrs savā veidā pārvar šo ceļu, bet visiem ir kas kopējs – pagātne, tagadne un nākotne.

 

Pagātne – tie ir dzīves gadi, kas ir palikuši aiz muguras – mūsu darbs, uzvaras un sakāves, pacēlumi un kritumi, mūsu kļūdas. Vieniem šie gadi ir pagājuši kņadā, bet citiem mierā un priekā. No pagātnes paliek dzīves pieredze, kā arī dvēseles rētas, kompleksi, bailes un daudz kas cits. Daudzi cilvēki uz jautājumu, vai viņi gribētu nodzīvot savu dzīvi vēlreiz, atbild noliedzoši, atceroties nodzīvotos gadus kā vienu mirkli. Tagadnē mēs pļaujam to, ko sējām pagātnē: kāds nespēj dzīvot bez cigaretes, bez vīna, kāds cits – bez greznības. Freids apgalvoja, ka lutināšana bērnībā dažus noved pie neirozes vai depresijas, bet dažkārt pie šizofrēnijas. Jebkurā gadījumā mūsu tagadni ietekmē mūsu pagātne. Katra priekšā, kā šoferim, ir ceļš, kurš ved nākotnē. Neviens nezin, kas būs rītdien, bet dažkārt cilvēki redz zīmīgus sapņus, kuri ar laiku piepildās. Tas nozīmē, ka kāda daļa mūsu dvēseles dzīvo nākotnē?

 

Ja mēs esam iesējuši kviešus, tad saulespuķes neizaugs. Tas nozīmē, ka mūsu pagātnes darbi un jūtas ir sēklas, kuras ir jau iesētas un ar laiku mums nāksies ievākt ražu. Kaut ko mēs ievāksim jau tagad, kaut ko vēlāk. Bībele saka: „Paguli, paguli vēl drusciņ, pasnaud kādu nieku, saņem kopā drusku ciešāki savas rokas, lai tu labāki dusētu! Tad tevi pamazām, it kā tev kājām pa pēdām iedama, pārsteigts, pārsteigs nabadzība, un tevi nomāks trūkums kā bruņots ceļa laupītājs.” (Sal. Pam.6:10-11) „Bet es jums saku: Par ikkatru vārdu veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesa dienā.” (Mat.12:36)

 

Mūsu pagātnes darbi ne vienmēr ir ideāli, tādēļ arī ne visi augļi ir labi. Ar katru no mums var notikt kaut kas neparedzēts, lai arī šis „neparedzētais” nav nejaušs. Visbiežāk tas ir saistīts ar pagātni.

 

Ja kāds mūs ir nepatiesi apmelojis, apmānījis, kāds ir bijis rupjš vai rīkojies nežēlīgi, mēs bēdājamies, nosodām vainīgo un nesaprotam, ka nepatīkamie notikumi mūsu dzīvē ir drīzāk sekas – tā visa iemesli tika veidoti agrāk. Drīzāk katrs rupjais vārds, kas skanējis mūsu virzienā, katra nelietība pret mums, tā nav nejaušība. Tā darbojas sarežģītie un pagaidām mums nesaprotamie likumi, tā vēlas Dievs. Ne katrs zin, kā darbojas televizors, tāpat kā ne katrs zin, kā ir veidots cilvēks. Kādam ir pieejamas nedaudz vairāk zināšanas, kādam mazāk, bet kaut kur dvēseles dziļumos glabājas radīšanas noslēpumi, visas zināšanas un likumi. Droši vien tādēļ tik daudzi cilvēki uz pasaules, pretēji loģikai un veselajam saprātam, ir iemīļojuši Kristus vārdus: „Netiesājiet, nepretojaties ļaunumam, mīliet ienaidnieku...”.

 

To, kas ar mums ir noticis, mēs vairs nevaram mainīt, bet mums ir izvēle – kā pret to attiekties. Mēs varam apvainot citus visās mūsu nelaimēs, bet varam ieraudzīt pagātnes kļūdu atspulgu. Iespējams, Dievs pieļauj mūsu dzīvēs neveiksmes, atļaujot izbaudīt savu darbu augļus un ar to attīra mūs no gara tumsības, ļauj mums gūt jaunu pieredzi. Ne daudzi no mums ir spējīgi uzņemties atbildību par paša neveiksmēm. Ir grūti ciešanās nevis apvainoties, bet atzīt savus pagātnes grēkus. Dāvids ciešanās vēršoties pie Dieva teica: „............................

 

 

 

.............................. 

 

Vieglāk savās nelaimēs ir vainot citus un vērst savu agresiju pret viņiem. Šī iemesla dēļ notiek kari, ir starptautiski konflikti un parasti ģimenes strīdi. Nezinot, ko darām, mēs ne tikai kaitējam citiem, bet arī savai nākotnei. Intuīcija ar satraukuma palīdzību brīdina cilvēku, ka kaut kas dzīvē ir jāmaina. Bet diemžēl cilvēks neko nedara, bet tikai paliek māņticīgs, viņu baida pazīmes, bet, lai nomierinātos, viņš dodas pēc pareģojumiem pie zīlniecēm vai gaišreģēm. Viņas noņem ļaunas acis un lāstus, cilvēki uzzin, kas tos ir uzsūtījuši, pēc tā uzzināšanas cīnās savā starpā, sapņojot par bagātību un slavu, bet nākotne vienalga veidosies atkarībā no cilvēka darbiem un Dieva gribas.

 

Gadās, ka kļūdāmies negribot, bet tās vairs nav labojamas, sakām vārdus, kurus vairs neatgriezt. Tie visi paliek dvēselē un agri vai vēlu var pārvērsties nelaimē. Kā rīkoties šādā situācijā? Cilvēka dvēsele nav dators, kura atmiņā var izdzēst to, kas traucē. Zagli gaida cietums, pat ja viņš ir labs darbinieks. Un mēs, lai kā censtos, ar labiem darbiem nespējam izlabot kļūdas, kuras glabā dvēsele. Bet, ja zaglis dosies uz policiju un atzīsies nodarītajā, viņam radīsies iespēja. Mums arī ir tāda iespēja – lūgšanā Dieva priekšā atvērt visas kļūdas un nožēlot un censties tās vairs neatkārtot. (Jes.1:16-20; Jāņa 5:24;)

 

Mūsu nākotnes dzīve tiek veidota jau šodien. Katrs cilvēks pats auž savas dzīves rakstu. Bērns, pēc tā ieņemšanas, deviņu mēnešu garumā attīstās mātes klēpī, bet tad ierodas šajā pasaulē. Mūs nākotne sākas mūsu dvēselē, mūsu sirdīs un ar laiku pārvēršas realitātē. Dvēseles stāvoklis ataino mūsu nākotnes dzīvi: ja mēs dzīvojam satraukumos, ar bailēm, apvainojamies vai nosodām – mēs sējam „sliktās sēklas” un ir grūti runāt par labām prognozēm, pat ja mums klājas labi un nav nekāda pamata domāt, ka tuvojas kādas nepatikšanas. Iespējams, viss izdosies ar grūtībām, ar cenšanos, būs sarežģīti veidot attiecības ar cilvēkiem. Un otrādi – Ja pat viss nav tik labi dzīvē, bet cilvēks nav padevies, nav zaudējis gudrību, nav izbijies grūtību, nav nocietinājies – prognoze nākotnei būs laba, pienāks brīdis un viss būs kārtībā.

 

Vajag pacensties, neko neņemot vērā, pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, ar visām tās nepilnībām un tai pat laikā saglabāt dvēselē mieru. Ticiet, ka, ja jūs rīkosieties gudri, jūsu dzīve ar laiku izmainīsies.

 

 

INTUĪCIJA

 

Daudzi, kuri ir piedzīvojuši

klīnisko nāvi, atceras, ka gājuši pa tuneli uz gaismu,

kurā dažās sekundēs atcerējušies visu savu dzīvi.

Pārdzīvojot ko tādu,

cilvēki parasti mainās.

R. Moudijs

 

Iedomājieties, ka jums ir plānots brauciens ar vilcienu. Gaidāms garš ceļojums un ceļā būs jāpavada daudz dienas. Jums ir svarīgi, lai kupejā būtu tīrs un ērti un lai ceļabiedri arī būtu labi. Jūs nopirkāt biļeti, bet iedomāsimies, ka esat iesēdies nepareizajā vagonā. Braucat, it kā viss ir jauki, jautri, aiz loga pazūd pļavas un meži, spīd saule, bet.... Kaut kas nav īsti kārtībā! Kaut kur dziļi sirdī nez kādēļ nav miera. Iespējams, ka jūtat, ka esat iesēdies nepareizajā vilcienā un braucat nepareizā virzienā un sirdī ir savādas priekšnojautas. Jūs tam varat nepievērst uzmanību. Jums taču šajā vilcienā ir jautri, interesantas un gudras sarunas, grāmatas, bet.... vilciens brauc citā virzienā! Nekas, jūs par to uzzināsiet ne tik drīz, tad, kad tas piestās gala stacijā, bet tad jau būs par vēlu kaut ko mainīt. Bet intuīcija jau tagad jūs brīdina – tu brauc nepareizajā virzienā!

 

Mūsu dzīve, tāpat kā brauciens vilcienā, paies ātri un jebkurš cilvēks, neatkarīgi no vecuma, kaut kad noteikti nokļūs šajā gala stacijā. Kāds nodzīvos savu dzīvi jautri, kāds skumīgi, bet tas nav galvenais, kā arī nav svarīgākais, kādas ērtības ir vilcienā. Tur svarīgākais ir nokļūt vajadzīgajā pilsētā, kur tevi gaida un kur tev ir jābūt, kur tev būs labi. Laiks nepielūdzami iet uz priekšu. Dzīvojot dzīvi, katrs no mums arī virzās uz savu noteikto mērķi. Labi, ja ”gala stacija”, kurā cilvēks agrāk vai vēlāk nonāks, viņu „nepievils”. Mēs neredzam ar acīm un nezinām, vai vilciens dodas pareizajā virzienā vai nē, bet mums ir intuīcija. Cilvēka sirds nekļūdīgi jūt, kurp mēs dodamies. Iekšējas, garīgas brīvības trūkums ir signāls, ka cilvēks dodas turp, kur viņam būs slikti. Vajag kaut ko dzīvē mainīt! Tā tālāk dzīvot nevar!

 

 

BRĪVĪBA UN VERDZĪBA

 

Putns ir radīts, lai lidotu,

bet cilvēks – lai būtu brīvs.

 

Ja cilvēkam ir sasāpējies vēders, galva vai zobs.... viņš ies pie ārsta un ārstēsies tik ilgi, kamēr izveseļosies. Sarežģītāk, ja slimība nav miesā, bet dvēselē. Ar to cilvēki var nodzīvot visu dzīvi.

 

Lai palīdzētu pacientam, kurš ir atnācis uz konsultāciju, pirmkārt ir jānoskaidro, kas ir noticis pēdējā laikā viņa dvēselē, sirdī. Visbiežāk cilvēki, kuri ir nopietni saslimuši vai dvēsele ir krīzes situācijā, atceras, ka pēdējā laikā nav jutuši iekšēju brīvību jau ilgi līdz slimības sākumam.

 

Bībelē mūsu dvēsele ir salīdzināta ar putnu būrītī. Putns ir radīts, lai būtu brīvs, lai lidotu virs pļavām un mežiem un priecātos par dzīvi. Izraēlieši, esot ēģiptiešu verdzībā, bija kā putni krātiņā. Ēģiptieši nežēlīgi izsmēja viņus, nogalināja viņu bērnus, piespieda darīt smagus darbus. Kad izraēliešu ciešanas nonāca līdz galējai robežai, viņi lūdz Dieva palīdzību. Tā ir arī ar mums, jo arī mēs visbiežāk atceramies Dievu, kad mums ir grūti. Dievs sadzirdēja izraēliešu lūgšanas un sūtīja viņiem Mozu, kas izveda no verdzības krātiņa. Par atbrīvošanu nācās dārgi samaksāt. Ceļš uz īsto brīvību izrādījās garš un sarežģīts.

 

Kā mēs zaudējam brīvību

 

Bet kā mēs nokļūstam šajā neredzamajā krātiņā? No kāda materiāla ir krātiņa režģi? Smēķējošs cilvēks ir atkarīgs no cigaretēm – ja to nav, viņam būs slikti, bet tiklīdz viņš aizsmēķē, viņš atkal nomierinās. Tātad viņa stāvoklis ir atkarīgs no cigaretēm. Var teikt, ka šis cilvēks ir nokļuvis krātiņā, kura režģis ir smēķēšanas kaisle. Citiem režģis ir atkarība no alkohola, narkotikām, datora spēlēm, sporta, garšīga ēdiena. Viss, bez kā mēs nespējam dzīvot, mūs paverdzina.

 

Mūsu „Es” ietver sevī saprātu, jūtas un gribu. Cilvēka jūtas savā būtībā ir līdzīgas dzīvnieku jūtām, bet saprāts un griba ir tikai cilvēcīgas īpašības. Dzīvniekiem nav jāvalda pār cilvēku, viņiem ir jāpalīdz cilvēkiem. Cilvēks, kas nespēj valdīt pār savām jūtām, ir līdzīgs vecai sieviņai, kas ir izvedusi pastaigāties milzīgu, nepaklausīgu suni, kas velk viņu no vienas puses uz otru. Vēl tāds cilvēks ir līdzīgs jātniekam, kas sēž zirga seglos, bet zirgs viņu neklausa un nes, kur ienāk prātā - tad ūdeni padzerties, tad zālīti paēst, tad pie ķēves.

 

Ja cilvēks pastāvīgi uztraucas, dusmojas vai konfliktē, tad ar to viņš pārkāpj garīgos baušļus, ar ko viņš nemanāmi var zaudēt savu iekšējo brīvību. Tad parādīsies aizkaitināmība, apvainošanās, dusmu lēkmes par katru sīkumu, bet prāts pamazām piepildīsies ar satraucošām domām.

 

Noziedznieku, lai tas atzītu savu rīcību un nevienam nenodarītu ļaunu, sēdina cietumā, bet daži nevēlas zaudēt savu brīvību, bet arī nevēlas neko atzīt, neko mainīt savā dzīvē. Tad tādā cilvēkā nostrādā aizsargreakcija, kuru var nosaukt par pašapmānu. Viņš negrib atbildēt par savu nepilnību, un , bēgot no satraukuma, pārnes to uz citiem. Piemēram, darbā ir nepatikšanas, atnāk mājās, sakliedz uz mājiniekiem, iesper sunim ar kāju... vai vainīgs ir pirmais, kas uzkāpis uz kājas vai: „Neviens mani nesaprot, visi ir egoisti un nelieši.”, bet, ja gadās kaut kas slikts – vajag to pēc iespējas ātrāk aizmirst. Šāda uzvedība ar laiku noved pie pilnīgas iekšējās brīvības zaudēšanas. Dažkārt cilvēks zemapziņā pārnes atbildību par garīgo diskomfortu uz savu organismu un tad stresu laikā viņš pēkšņi sāk smakt nost, vai viņam apstājas sirds, vai tieši otrādi – pārāk ātri sitas. Var izpausties arī citi simptomi.

 

Slimnīcā tika ievietots pacients ar slimību, kura izpaužas tā, ka neatveras acu plakstiņi. Viņam veica intensīvo terapiju – vitamīni, akupunktūra, psihoterapija, akupunktūra, fizioterapija – un acis atvērās. Pēc sievas apmeklējuma, acis atkal aizvērās. Slimniekam atkal veic sarežģītu ārstēšanas kompleksu, acis atveras, bet pēc atkārtota sievas apmeklējuma atkal acis aizveras. Tad sievu palūdza kādu laiku vīru neapciemot. Viņam tika veikts pilns ārstēšanās kurss un izrakstīja no slimnīcas pilnīgi veselu. Pēc vairākiem mēnešiem viņš atkal nokļūst slimnīcā. Ar acīm viss bija kārtībā, bet vīrietis bija palicis kurls.

 

Visdrīzāk sievai nav nekā kopēja ar vīra slimību. Problēmas ar veselību ir saistītas ar atbildību par stresu pārnešanu uz savu ķermeni. Visus nervozos cilvēkus var iedalīt divās grupās – vieni saēd sevi, bet otrie – citus, bet tos vieno iekšējās brīvības trūkums.

 

Kādēļ mēs tomēr zaudējam brīvību?

 

Īstenie iemesli, kādēļ mēs zaudējam brīvību, var būt visdažādākie. Paanalizēsim Bībeles piemēru. Kādēļ izraēlieši nokļuva verdzībā? Ir piecas versijas.

 

 

Pirmā versija. Izraēlieši nokļuva verdzībā ēģiptiešu nežēlības un nodevības dēļ.

 

Tas nozīmē, ka mēs neesam brīvi tādēļ, ka mūs ieskauj bezjūtīgi un nežēlīgi egoisti.

 

Otrā versija. Izraēlieši bija verdzībā savu senču dēļ, kuri kādreiz, daudz gadus atpakaļ bada dzīti, kas bija visā apkārtnē, pārcēlās uz Ēģipti, kur tajā laikā bija daudz maizes. (1.Moz.41:56)

 

Tas nozīmē, ka mēs neesam brīvi tādēļ, ka esam dzimuši vecākiem nebrīvē.

 

Trešais iemesls. Izraēlieši bija verdzībā savu senču, Jēkaba bērnu grēka dēļ, kuri četrsimts gadus atpakaļ bija pārdevuši savu brāli Jāzepu verdzībā. (1.Moz.37:28)

 

Tātad mēs neesam brīvi tādēļ, ka mūsu senči ir grēkojuši.

 

Ceturtā versija. Izraēlieši nokļuva verdzībā tādēļ, ka dzīvojot Ēģiptē, viņi savairojās un kļuva par lielu un spēcīgu tautu. (2.Moz.1:9)

 

Tas nozīmē, ka mēs neesam brīvi mūsu darbu augļu dēļ.

 

Piektā versija. Izraēlieši nokļuva verdzībā, jo tā gribēja Dievs, kurš pareģoja Ābramam, kuram tobrīd nebija bērnu, sacīdams: "Piemini, zināt zini, ka tavi pēcnācēji būs svešinieki zemē, kas tiem nepieder, un viņi tiem vergos, un viņus pazemos četri simti gadu.” (1.Moz.15:13) Dzirdot izraēliešu lūgšanas pēc palīdzības, Dievs sūtīja Mozu, lai tos atbrīvotu.

 

Tātad mēs neesam brīvi, tādēļ, ka tā grib Dievs, un viņš mums ir atsūtījis Kristu, lai tas mūs atbrīvotu no grēka krātiņa.

 

Visdrīzāk katrs, kas zaudē savu personisko brīvību, zaudē piecu iemeslu dēļ. Materiālists pieņems tikai pirmās divas, mistiķis trešo un ceturto versiju, bet gudrais – piekto.

 

Mēs ne vienmēr izjūtam iekšēju harmoniju un ne vienmēr mēs brīvi elpojam, bet gribētos gan. Lai kādreiz nepazaudētu savu brīvību, pacentīsimies nepārnest savu atbildību par paša grūtībām uz citiem un savu organismu, bet meklēt iekšējo atbrīvošanos ar gudrības palīdzību. Un nekas, ja dažkārt nāksies par daudz pazemināt savu pašvērtējumu un pārkāpt lepnumam, jo „Un, kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts..” (Mat.23:12)

 

Bet, ja jūs sevī nejūtat brīvību, nevajag krist izmisumā, pēc patiesas lūgšanas Dievs var atbrīvot un pārvērst katru no mums par tādu, kā kādreiz, kad atbrīvoja izraēliešus no verdzības, sūtot viņiem Mozu. Pie mums Viņš atsūtīja Kristu, kurš ir teicis: „Tā Kunga Gars ir uz manis, jo viņš mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā, un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” (Lūk.4:18)

 

 

PAR MŪSU REZERVĒM

 

Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi,

un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis,

to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl.

(1.Kor.2:9)

 

Ādams un Ieva, nogaršojuši aizliegto augli, tika izdzīti no paradīzes dārza. Daudzi zinātnieki uzskata, ka tajā brīdī notika ne tikai mūsu senču dzīvesvietas maiņa, bet izmainījās arī smadzeņu darbība, cilvēks zaudēja milzīgu spēku.

 

Ja kāds zinātnieks teiks, ka viņš zin par cilvēku visu, tas neatbildīs īstenībai. Mēs esam ļoti sarežģīti veidoti un droši vien nekad nevarēsim uzzināt par sevi visu pilnībā. Bet zinātne ir noteikusi, ka smadzenes nedarbojas ar pilnu slodzi un mēs izmantojam tikai niecīgu daļu iespēju. Atmiņas apjoms ir lielāks nekā paši pilnveidotākie datori un var sevī saglabāt visu pasaules bibliotēku informāciju un zinātniskos sasniegumus un vienlaicīgi veikt dažādus sarežģītas operācijas. Mēs zinām par telepātiskām iespējām, kuras demonstrē daži fenomeni. Pēc ilgstošiem treniņiem jogas kļūst bez svara un var atrasties gaisā, tas nozīmē, ka cilvēks var pārvarēt gravitāciju.

 

Putni, dzīvnieki, kukaiņi – visi, neskaitot cilvēku, spēj paredzēt dažādas parādības dabā, brīnišķīgi orientējas apkārtnē un laikā, viņiem ir veselīgas ģimenes, tie neslimo un, kā likums, mirst savā nāvē. Pasaulē viss ir gudri radīts un visam ir sava nozīme. Viss dzīvais uz zemes ir pastāvīgā cīņā par izdzīvošanu, saspringtā darbā, bieži izjūt briesmas dzīvībai, bet bez kņadas, bez panikas izmanto iespējas, ko devusi daba.

 

Vērojot dabu, nav grūti pamanīt, ka cilvēks, kam dotas daudzas iespējas citu dzīvo organismu vidū uz zemes, ir zaudētājs daudzos punktos. Mūsu smadzenes ir daudz sarežģītāk veidotas nekā mazākajiem brāļiem un domājams, ka cilvēkā slēpjas milzīgas neīstenotas iespējas. Cilvēks ar savu neatklāto potenciālu atgādina milzīgu smago mašīnu, kurš savā kravas kastē ved tikai 200-300 gramus kravas. Vai tas līdzinās kādam nabagam, kuram ir miljoni dolāru, bet viņš cieš badu, salst aukstumā un nezināmu iemeslu dēļ nevar izmanot savu naudu. Kādēļ mums ir tādas rezerves? Kā iemācīties tās izmantot? Kā piepildīt savu sūtību? Kādēļ mēs neprotam rīkoties ar to, kas atrodas katrā no mums un pēc taisnības pieder mums? Senos laikos uzskatīja, ka cilvēka iespējas ir neierobežotas, to salīdzināja ar tūkstotis miljons saulēm. Mūsdienu cilvēkam tas liekas muļķīgi, kaut arī tai pat laikā daudz ko no tā, ko teica senatnē, pateicoties mūsdienu pētījumiem, ir pierādījuši kā reālu. Iespējams, ka patiešām mums piemita  šāds milzu spēks. Senlaiku gudrie un filozofi meklēja ceļu šī spēka sasniegšanai. Vienreizēju atklājumu veica Buda. Pateicoties ilggadīgiem meklējumiem, meditācijai un askētismam, Buda sasniedza neierobežotu garīgu brīvību, kuru nosauca par „nirvānu”. Viņš pierādīja, ja cilvēks atteiksies no visiem laicīgajiem priekiem, tad pēc askētismā, meditācijās, stingrā gavēšanā un bezierunu paklausībā garīgajiem skolotājiem gadu garumā, viņš varēs sasniegt nirvānu. Bībelē nirvānu var salīdzināt ar svētlaimes stāvokli, kas ir ticīgajiem sasniedzama bez atteikšanās no pilnvērtīgas dzīves, vienkārši uzticot savu dzīvi Dievam.

 

 

AIZVAINOJUMI

 

Viegli aizvainojamu cilvēku ir viegli atpazīt pēc stājas. No sakrātajiem aizvainojumiem augšējā krūšu daļa ir saspringta, pleci ir pavirzījušies uz priekšu, viņš ir nedaudz salīcis. Ar gadiem spriegums krūtīs aug, kas rada sasaistītības sajūtu visā ķermenī, ir apgrūtināta kakla, plaušu un sirds darbība. Pat, ja mēs taisnīgi apvainojamies, mēs vienalga esam zaudētāji, jo taču aizvainojumi ne tikai rada sasprindzinājumu ķermenī, bet arī atņem iekšējo brīvību.

 

Ja ticam, ka nekas mūsu dzīvē nenotiek  nejauši, tad var apgalvot, ka situācijas, saistītas ar apvainošanos, mums tiek dotas ne tāpat vien. Pat saprotot savas uzvedības nejēdzību, mēs vienalga apvainojamies. Kādēļ mēs nespējam valdīt pār savām jūtām? Sena gudrība vēsta, ka mēs slimīgi reaģējam uz citu cilvēku trūkumiem, kuri ir mūsos pašos. Bet savus trūkumus mēs vai nu nepamanām vai nespējam novērst. Vienā no lūgšanām Aleksandrs Meņs  saka: „Kaut mēs redzētu grēciniekos savu grēku atspulgu.” Jā, mēs nespējam spogulī saskatīt savu dvēseli, bet dažkārt tai tas būtu ļoti nepieciešams. Jo veselāka dvēsele un mazāk ir čūlas, jo mierīgāk mēs reaģēsim uz mūsu aizvainotājiem. Katra apvainošanās ir ne tikai papildus slodze ķermenim, bet arī atspulgs kā spogulī, un iespējams, jo lielāka čūla, jo lielāks aizvainojums. Un iespējams tādēļ Kristus saka: „Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi?”

 

Bet kādēļ mums nevajag apvainoties pat tad, ja mūs apvaino nepatiesi?

 

„Mūsu Tēvs” lūgšanā ir tādi vārdi ”Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Dievs mums ir devis pilnīgu brīvību un katrā dzīves brīdī mums pašiem ir jāpieņem viens lēmums no daudziem. Ne vienmēr mūsu lēmums izrādās pareizs. Ne vienmēr mēs secinām pareizi, ne vienmēr pareizi veidojam attiecības, dažkārt runājam lieku. Un cik daudz slikta rodas no ļaunām domām, no nevajadzīgiem konfliktiem, no kļūdām bērnu audzināšanā? Tie ir mūsu grēki, par kuriem, pēc taisnības, mums ir jāatbild. Mēs bieži aizmirstam par saviem grēkiem, bet seku pēdas dvēselē paliek dziļas, un, lai cik pareizi mēs dzīvotu, katrs no mums ir milzīgs parādnieks dzīves, apkārtējo un Dieva priekšā. Un lai cik briesmīgi būtu mūsu apvainotāji, viņu parāds mūsu priekšā ir nesalīdzināmi mazāks kā mūsu parāds Mūžības priekšā. Tādēļ uz Pētera jautājumu, cik reizes ir jāpiedod  aizvainojumi – septiņas vai vairāk, Jēzus atbildēja , ka ne septiņas, bet septiņdesmit reiz septiņas (Mat.18:21) „Mūsu Tēvs” lūgšanā mēs lūdzam Dievu, lai Viņš mums piedod šos parādus, bet mēs savukārt pacentīsimies piedot saviem aizvainotājiem. Jēzus to ir atklājis vienkāršā un saprotamā līdzībā. (Mat.18:23-35)

 

Tāpēc debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties.

 

Un kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošus talantu.

 

Bet kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt.

 

Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: Cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu.

 

Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida.

 

Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā!

Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu.

Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā.

Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis.

Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi.

Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies?

Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā.

Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit." 

 

 

DUSMAS

 

 

Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē,

bet tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu,

tāpēc, ka viņu darbi bija ļauni.

(Jāņa 3:19)

 

Dusmas ir parastas cilvēka jūtas. Iekšienē ir dzirdama balss, kas nosoda ļaunumu, nežēlību, viltu. Tas ir normāli. Ja kāds ir nepelnīti pazemots vai aizskarts, dabīgi rodas aizkaitināmība un taisnīgas dusmas. Loģika vienmēr prasa taisnību.

 

Bet kādēļ Dieva balss skan savādāk? Kur ir loģika Jēzus vārdos par mīlestību pret ienaidnieku? Un Viņa vārdos: „Kas uz savu brāli (lieki) dusmo, tas sodāms tiesā” ? (Mat.5:22) Līdz VII-VIII gadsimtam oriģinālā bija rakstīts „Katrs, kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā.” bez vārda „lieki”, kas cilvēkam nedeva nekādu kompromisu. Bet Jāņa 1.vēstulē ir vēl stingrāk teikts: „Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava.

Kādēļ pat taisnīgi dusmīgs cilvēks, saskaņā ar Bībeli, ir jātiesā tiesas priekšā, bet to, kas ienīst savu brāli, kļūst par slepkavu? Daudzi meklē atbildi uz šo jautājumu.

 

Taisnības meklējumos, priesteris J.Nedzeļskis lūgšanās no augšienes saņēma atklāsmi, dzirdot Jēzus balsi, kas ar viņu runāja no krusta: „bet kā gan Es?” Šajā frāzē priesteris atrada atbildi uz viņu satraucošo jautājumu. Viņš atcerējās Jēzus vārdus, ko Viņš pateica notiesāšanas laikā: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lūk.23:34) Jēzus, ciezdams nepanesamas mokas, kuras nebija pelnījis, protams, bija visas tiesības dusmoties. Viņš varēja bargi sodīt tos, kas Viņam piesprieda sodu (Mat.26:53). Bet tā vietā Viņš lūdz Debesu Tēvam, lai Tas nesoda pāridarītājus. Kādēļ Viņš tā rīkojās? Liekas, ka Viņš izturējās pret saviem apvainotājiem un bendēm kā tēvs pret maziem bērniem. Jo, ja divgadīgs bērns nejauši ieskrāpēs pieaugušajam, paraus aiz matiem vai pat stipri iesitīs, pieaugušais taču nedarīs to pašu viņam pretī. Cilvēkā ir dabīgs instinkts – mīlēt bērnus. Iespējams, ka zem stipru, gudru un pašpārliecinātu cilvēku maskām Jēzus savos apvainotājos un bendēs redzēja tos pašus mazgadīgos bērnus, kuri vienkārši blēņojās.

 

Cilvēkam var būt stiprs ķermenis, attīstīts intelekts, bet nenobriedušu un no ļaunuma neaizsargātu dvēseli. Kā nobriedušā ķermenī var būt tāda nenobriedusi dvēsele? Mēģināsi atbildi rast dabā: Ja vasara ir bijusi auksta, tad līdz rudenim āboli kokā nepagūs nogatavoties, tie paliks zaļi un skābi. Iespējams, ka cilvēki, kas bērnībā nav saņēmuši pietiekami mīlestības, brīvības, cieņas un dvēseles siltuma, neraugoties uz vecumu un izglītību, paliek kā mazi bērni. Visdrīzāk, tas izpaudīsies egoismā, kas piemīt bērniem. Jo visi bērni, grib to vai nē, pēc dabas ir egoisti, un tikai pateicoties mīlestībai, lielākā daļa pārvēršas.

 

Mūsu loģika izskata tikai ārējo dzīves daļu, bet gudrība redz daudz vairāk un, iespējams, tajā brīdī, kad mēs ar kādu strīdamies vai uz kādu dusmojamies, gudrā acīs un Dieva vaiga priekšā redzama pavisam cita aina, kur lamzaks ar kulakiem uzbrūk neaizsargātam zīdainim.

 

Kā rīkoties? Varbūt vienkārši lūgt Dievam par to, lai izšķirošajā brīdī mums pietiktu gudrības un spēka dusmu vietā pateikt: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”

 

Viena no manām pacientēm kuņģa čūlas dēļ sūdzējās par sāpēm vēderā un par to, ka daudzus gadus ir stresā. Es viņai paskaidroju, ka tik ilgi, kamēr nervu sistēma nenomierināsies, čūlu ārstēt ir bezjēdzīgi. Sieviete teica, ka no stresa viņa nekad nespēs atbrīvoties, jo viņa dzīvo komunālajā dzīvoklī, kur viens no kaimiņiem ir psihiski slims. Viņš nemitīgi rada stresa situācijas – tad izslēdz uguni uz gāzes plīts, kur viņa vāra zupu, tad tieši otrādi uzgriež pārāk lielu, tad ienāk vannas istabā, kad viņa ir izģērbusies... Atliek tikai dzirdēt viņa soļus gaitenī, kad viņa sāk drebēt. Tā viņa dzīvo daudzus gadus.

 

Sarežģīta situācija. Ir daudzi veidi kā palīdzēt sievietei nostiprināt nervu sistēmu un atjaunot dvēseles līdzsvaru, bet kā saglabāt mieru, esot kaimiņos ar tādu sarežģītu cilvēku? Protams, var sākt ar viņu karu, uzrakstīt iesniegumu milicijai, bet tas nav pati labākā izeja.

 

Tādā situācijā, ja cilvēks ir ticīgs, var palīdzēt Dievs. Jo ne velti Kristus ir teicis, lai mēs mīlam savus ienaidniekus. Visdrīzāk caur šīs sievietes kaimiņu darbojas ļaunie, dēmoniskie spēki, kuri Bībelē ir nosaukti par niknuma gariem. Lai būtu saprotami, došu piemēru – ja cilvēku sit ar pletni, uz ko viņš apvainosies – uz pletni vai uz to, kas šo pletni tur rokās? Kaimiņš, visdrīzāk ir pletne, kuru savās rokās tur ļoti ļauns spēks, kurš ir stiprāks par daudziem no mums. Cilvēks pret šo spēku ir kā avs pret vilku. Avs nespēs uzvarēt vilku, bet vilks – vienkārši. Bet avīm ir gans, kurš droši aizsargā katru no tām. Un cilvēkam arī ir Aizstāvis, kurš ir stiprāks par jebkuru ļaunumu. Mums Viņu ir jāsauc palīgā, uzticēties Viņam, es teicu sievietei. Jūs ļoti ciešat, jūsu dvēsele ir rētām klāta. Šodien jums traucē kaimiņš, rīt var uzrasties cits iemesls izmisumam, bet īstenībā jūsos ir palikusi vāja ticība, gara spēks, jums trūkst gudrības. Ir jāiet uz grēksūdzi, Vakarēdienu, jālūdz lūgties par jūsu kaimiņu un pašai par viņu lūgties, bet ja jūsos parādīsies agresija, necentieties to apslāpēt, tas jums neizdosies, vienkārši nožēlojiet savu vājo ticību Dieva priekšā, atklājiet viņam visus savus pārdzīvojumus un nešaubieties, Dievs jums palīdzēs.

 

Tuvākajā laikā kaimiņš pārstāja kaitēt sievietei, viņa nomierinājās, sāpes vēderā pārgāja.

 

 

JŪTAS

 

Lūk, cilvēks nolemj atbrīvoties no ilggadīgām bailēm un trauksmes, nolemj rast dvēseles mieru, iekšēju brīvību, laimi, stājies uz garīgās attīstības ceļa un cenšas dzīvot ar gudrību, ar lūgšanu. Viņš jūt, kā kļūst stiprāks, labāks, kā dvēsele pamazām nomierinās, kā pēc daudzgadīgas vētras, bet mugura un pleci iztaisnojas. It kā dzīve rit kā ierasts – tie paši ļaudis apkārt, tas pats lietus aiz loga, bet dvēselē ir parādījies cerības stariņš. Cilvēks ir sācis aizraujošu ceļojumu, bet ne no pilsētas uz pilsētu, bet no elles uz paradīzi, no elles uz Dieva valstību. Sirds priecājas par iekšējām izmaiņām, un dvēsele kā gājputns tiecas pretī savai laimei. Bet putnam ceļā uz tālajām zemēm nav baiļu par robežām un muitām. Neviens nepārbaudīs dokumentus un vīzas, neskatīsies bagāžu.

 

Bet cilvēkus muitā pārbauda, un vēl kā! Par pārkāpumiem var bargi sodīt un pat cietumā ielikt.

 

Tā arī Dieva Valstībā ne katrs var ieiet. (Mat.7:21) Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā. (Atkl.21:8) Iespējams, viņi arī gribētu nokļūt Dieva Valstībā, bet viņiem ceļš turp ir slēgts un viņi dzīvo pēc likuma „sev un ne cilvēkiem”. Par nekrietnībām, kuras viņi dara, viņiem ir atņemta Dieva svētība, bet tā sirds, kura tiecas pēc patiesības ir atvērta un tās piepildīta. Daudzi ceļā uz paradīzi līdzinās Buratino ar zelta monētām, kuram seko kaķis Bazilio un lapsa Alise. Bet kā cilvēkam dažkārt gribas ielūkoties nākotnē, uzzināt par savu karmu! Ja nu pēkšņi Dievs kaut ko aizmirst? Zīlnieks man pateiks priekšā, jo visi taču pie viņa iet un nekas? Bet varbūt zīlnieks ir tas muitnieks cilvēka ceļā pie Dieva? Pārbaudījis tāda ceļotāja garīgo bagāžu un ieraudzījis – ir uz kā iedzīvoties - ticības nepietiek. Protams, par savu ļaunumu zintnieks kādreiz samaksās, bet viņa laiks vēl nav pienācis, bet tas kurš vērsās pēc palīdzības, palika apmierināts. Viņš tagad zin, kurš viņam noskaudis un kurš apmānījis. Bet kādēļ atkal depresija? Kur ir tas prieks, kurš pavisam nesen piepildīja dvēseli? Kādēļ atkal mugura ir saliekusies?

 

Atliek tikai nedaudz atbrīvoties un mierīgi uzelpot, kā atkal nepatikšanas, konflikti.... Un cilvēks sanīkst, aizmirst, ka Dievs viņu mīl.

 

Ne visi, kas apmeklē baznīcu pašaizliedzīgi paļaujas uz Dievu. Kādam vienkārši ir vajadzīga nauda vai dzīvoklis, bet kāds grib atrast dzīvesdraugu. Un lūk, satiek vīrietis ceļā sievieti, rodas jūtas, kaisle un viņš domā - beidzot es esmu saticis savu otro pusīti! Daudzus gadus viņš pat nesapņoja par tādu laimi, bet tagad pat ir gatavs tādēļ izšķirties. Esiet uzmanīgi, tas var būt vienkārši kārdinājums!

 

Piemēram, precēts vīrietis, atrodoties komandējumā, negaidot no pirmā acu skata iemīlas sievietē. Viņa arī. Viņi pat nerunā par mīlestību, tikai, kad skatās viens uz otru, viņiem runā acis. Bet no rītiem, pat vēl nepamodies, viņš sapņos atkārto viņas vārdu u pie tam izjūt lielu prieku. Bet viņu māc šaubas un viņš iet uz baznīcu uz grēksūdzi. Paiet trīs dienas un viņa dvēsele nomierinās.

 

Ja Dievs gribēs savienot divus likteņus, ja pat vīrietis un sieviete bēgs viens no otra, skrienot katrs savā virzienā, kādā brīdī viņi sastapsies un būs kopā. Bet ja jūtas radušās ne no Dieva, tad tas ir kārdinājums, kas beigsies ar krahu. (Mat.19:6) Šajā situācijā pēc grēksūdzes un Vakarēdiena saņemšanas vīrieša dvēsele norima un tā ir pirmā pazīme, ka tas bija kārdinājums.

 

Garīgā muita ir stingrāka par parasto, un , ja cilvēks nav gatavs šķērsot robežu no elles Dieva Valstībā, viņš to nešķērsos.

 

Kā zaglis ganam nemanot aiznes avi, tā mūsu jūtas, vēlmes un kompromisi kādreiz var atdalīt mūs no patiesības. NE velti cilvēks krīt kārdinājumos. Kārdinājumi, kā likums, nāk pie iztukšotas dvēseles vai pie tiem, kas nēsā sevī neizsūdzētus grēkus. Nepieļaujiet iekšēju iztukšotību, nopietni gatavojieties grēksūdzei. Kristus ir teicis: „Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mat.26:41)

 

 

PĀRDOMAS PAR PAZUDUŠO DĒLU

 

(Lūk.15:11-32)

 

Ja cilvēkam rokā ir putns, lai tas neaizlidotu,

to vajag cieši turēt, bet tai pat laikā tas var nosmakt,

bet, ja roku nedaudz paver, tas aizlidos. Kā rīkoties?

Vajag pilnībā atvērt plaukstu un tad putns paliks uz rokas.

 

1. Īpašuma dalīšana (11-12)

 

Kādam cilvēkam bija divi dēli; Un jaunākais sacīja tēvam: Tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu! Tad viņš starp tiem sadalīja mantu.

 

Jaunākais dēls prasīja tēvam naudu, kuru pēc likuma viņš varēja saņemt pēc tēva nāves. Normālam cilvēkam pat mēle nepagrieztos pateikt tēvam ko tādu. Protams, daži, kā arī šis dēls, sapņo saņemt mantojumu no saviem tuviniekiem, bet viņiem trūkst drosmes par to atklāti paziņot. Bieži viņi ir divkosīgi, uzliekot mīlošu cilvēku maskas, bet klusi dvēselē gaida viņu nāvi. Pazudušais dēls savos nolūkos izrādījās godīgāks un ar savu rīcību atklāti parādīja tēvam, ka negrib sagaidīt viņa nāvi un jau tagad ir gatavs iztikt bez viņa. Daži dzīvnieki arī, dažas stundas pēc dzimšanas, var iztikt bez saviem vecākiem. Cilvēkam nez kādēļ daudzus gadus ir jādzīvo ar viņiem zem viena jumta, sagaidot patstāvīgu dzīvi. Lai gan jaunākā dēla paziņojums bija cinisks, bet toties godīgs. Mēs varētu nosodīt šo jaunieti, bet tad lai pirmais akmeni met tas, kurš ir bez grēka. Jo katrs no mums kādreiz ir apvainojies uz saviem tuviniekiem, ir konfliktējis, kādam ir bijis ienaids. Tas visbiežāk mēdz būt pārejas vecumā. Ja pat mēs nevienam nevēlam ļaunu, tajā brīdī, kad rodas naids, pēc evaņģēlista Jāņa vārdiem, mēs kļūstam, par slepkavām.

2. Atšķirtība (13-16)

 

Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un apmetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā savas cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.

 

Tēvam esošajā situācijā nevajadzēja atlaist savu bērnu. Viņš varēja atbildēt tā: „Re, sasapņojies! Ko vēl sagribēsi! Sākumā iegūsti izglītību, profesiju, apprecies, radi bērnus, bet tad paskatīsimies, vai Tev dot kādu naudu vai nē!” Un tā būtu normāla reakcija. Bet Jēzus ar līdzības palīdzību par tēva un dēla attiecībām parādīja, kā pret mums attiecas Tas, kurš radījis šo pasauli, un kuru ticīgie sauc par savu Debesu Tēvu.

 

Katram ir tiesības uz brīvību. Kļūstot brīvam, cilvēks ir atbildīgs par savu dzīvi. Vai jaunākais dēls bija gatavs brīvai dzīvei? No līdzības kļūst skaidrs, ka nē. Vai tēvs rīkojās pareizi, ka deva dēlam brīvību? Viņš taču zināja, ka viņa dēls tai nav gatavs, un, ka tālajā zemē viņam var uzglūnēt nāvējošas briesmas. Tas ir risks. Vai var riskēt ar bērniem? Varbūt tēvs viņu nemīlēja? Jo, ja viņš nebūtu atlaidis savu dēlu, viņš būtu mierīgs par viņa drošību, varētu pasargāt viņa fizisko veselību un gulētu mierīgi. Mīloši vecāki vienmēr uztraucas par savu bērnu veselību. Bet līdzībā tēvs tā mīlēja savu dēlu, ka izšķirošajā brīdī fiziskās veselības vietā viņš lēma par labu dvēseliskajai. Viņš attiecās pret dēlu ne tā kā daudzi mūsdienīgi vecāki, kas no bērniem rada elkus un ir gatavi līdz pensijas vecumam būt atbildīgi par viņiem, gādāt par saviem pāraugušajiem bērniņiem un pie viena arī viņu vīrus vai sievas un mazbērnus, uzskatot viņus par nepieaugušiem. Līdzībā tēvs attiecās pret dēlu kā pret pieaugušu. Tāpat pret mums attiecas Dievs. „Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” Lai netiktu kaitēts mūsu dvēselēm, Dievs mums dod pilnīgu brīvību, bet mēs, par nožēlu, biežāk izmantojam to ne labākajā veidā. Līdzīgi pazudušajam dēlam, dzenoties pēc iedomātām vērtībām, mēs dzīvojam trauksmē, aizvainojumos un nerūpējamies par savām dvēselēm līdz brīdim, kamēr neesam, līdzīgi kā pazudušais dēls, sagrauti un iztukšoti.

 

 

 

Tālajā zemē pazudušais dēls iztērēja tēva naudu – parasti cilvēks viegli šķiras no tā, kas viņam viegli nācis, kas nav paša rokām sastrādāts. Un kamēr tas nenonāks pie „sasistās dzīves siles”, par Debesu Tēvu neatcerēsies. Neko darīt, mēs tādi esam.

 

Tādēļ tikai iztukšojot ciešanu kausu un izjūtot īstas nāves briesmas, pazudušais dēls atcerējās par savu tēvu.. Tajā nav nekā pārsteidzoša. Mēs arī mēdzam būt neapdomīgi, kad mums labi klājas, aizmirstam par dvēseli, par Dievu un dzīvojam tā, it kā tas var turpināties mūžīgi. Tā arī zīdainis, kas zīž mātes krūti, domā, ka tā būs vienmēr. Ja pazudušais dēls zinātu, kā beigsies viņa brīvā dzīve, vai viņš aizietu no sava tēva? Visdrīzāk vienalga aizietu. Aizlidotu no būrīša putniņš, kas nespētu sevi pabarot? Protams, aizlidotu.

 

Lai uzziedētu puķe, ir vajadzīga saule un laiks. Cilvēkam, lai pamostos sirds, ir vajadzīgs kādu laiku ciest. Pazudušais dēls cieta, viņam draudēja reāla nāve, bads pastiprinājās, cerības par izglābšanos izsīka.

 

Katrā sirdī, cik labs vai slikts cilvēks būtu, ir sirdsapziņas, labestības dzirksts, bet daudziem tā ir slēgta egoisma čaulā. Šai čaulai no cilvēka puses vajadzīga pastāvīga papildus piebarošana. Čaula, kas bija ieslodzījusi pazudušā dēla sirdi pieprasīja jautrību un vaļīgu dzīvi. Kamēr cilvēks priecājas, šī čaula, kā vēža tūkums, sasaista viņa sirdi un liekas, ka nav spēka, kas varētu to sagraut. Ciešanu laikā daži cilvēki kļūst labāki un gudrāki, no dvēseles aiziet ļaunais. Tāda cilvēka sirds izkūst un viņš atkal sāk dzīvot. Pazudušais dēls, mirstot no bada, atbrīvojās no ļaunuma.

 

3.   Atgriešanās tēva mājās (17-24)

 

Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā.
Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi,
es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!
Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.
Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.
Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās;
atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies.
 jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.- Un viņi sāka līksmoties. 

 

Nāvējošu briesmu priekšā dēls apjauš, ka viņam ir nopietnas problēmas, kuras var atrisināt tikai viņa tēvs, tādēļ, ka nevienam citam visā pasaulē nav nekādas darīšanas, ka viņš mirst. Un vēl viņš atcerējās, ka ir vainīgs tēva priekšā.

 

Cik gan ilgi tēvs gaidīja šo izpratni? Daudz ko var nopirkt par naudu, bet šī apgaismība tēvam bija dārgāka par naudu. Vēlāk viņš teiks, ka viņa dēls bija miris, bet nu atkal atdzīvojies. Šis atdzimšanas dēļ, tēvs nepažēloja atdot pat pusi savu īpašumu. Viņš pat pieļāva, ka dēls tiek pakļauts nāvējošām briesmām. No līdzības uzzinām, ka neraugoties uz atšķirtības ilguma, tēvs jau no attāluma pazīst savu dēlu, it kā visu šo laiku viņš būtu gaidījis viņa atgriešanos un ticējis, ka kādreiz viņa jaunākais dēls noteikti atgriezīsies. No kurienes tēvam tāda ticība? Pagāja taču tik daudz laika! Atcerēsimies, cik bezgalīgi Dāvids mīlēja savu dēlu Absalomu. Viņš viņu mīlēja arī tad, kad tas lika tēvam bēgt no pils, sekoja viņam, vēloties nogalināt. Bet Absaloms nepaguva „atdzīvoties”. Viņš nomira, neatgriezdamies, nenožēlojot darīto tēva priekšā un Dāvids rūgti apraudāja viņa nāvi.

Protams, šķiroties no sava pazudušā dēla, tēvs pārrāva ar viņu jebkādas materiālas attiecības, bet dvēselē palika tas pats mīlošais tēvs. Tādēļ tagad, aizmirstot, nodarīto ļaunumu, skrēja viņam pretī, krita ap kaklu un skūpstīja viņu.

 

Tāpat ar mums rīkojas Dievs. Viņš dod mums pilnīgu brīvību un pacietīgi ar mīlestību un līdzcietību gaida katra no mums atgriešanos Savā mājā. Viņš zin, ka neesam pilnīgi un ceļā pie Viņa nāvīgi riskējam. Dievs to pieļauj tādēļ, lai kādreiz, līdzīgi pazudušajam dēlam, mēs arī atdzīvotos un nonāktu Viņa apskāvienos. Tad Viņš mums piedod visus grēkus un rīko katram nožēlotājam īstas dzīres.

 

Vienreiz pie mācītāja vērsās vīrietis un pastāstīja, ka jau vairākus gadus jau ir ticīgs cilvēks. Līdz tam, praktiski no pašas bērnības viņš esot bijis bandīts. Tagad Dievs pamatos ir mainījis viņa dzīvi, vakardienas bandīts nožēloja grēkus un sirdī pieņēma Kristu. Viņa seja bija mierīga, gaiša, bet dvēselē iemājoja skumjas, jo jau daudzus gadus viņam nebija nekādas attiecības ar tēvu. Tajos senajos laikos tēvs uzzināja patiesību par savu dēlu un izdzina viņu no mājām, sakot, ka viņš viņam vairs nav tēvs. Tagad bijušais bandīts nezināja, kā nokārtot attiecības ar tēvu, vai tas viņam piedos? Parunājoties ar mācītāju, vīrietis uzrakstīja vēstuli tēvam, kurā izstāstīja par savu dzīvi. Viņš lūdza tēvu, ja tas viņam piedotu, ābelē, kas auga pie mājas, kas atradās blakus dzelzceļam, baltu lakatiņu. Un, kad dēls brauks garām ar vilcienu, tad redzēs pa logu šo ābeli. Pienāca norunātais laiks, vilciens tuvojās īpašajai vietai. Dēls stāv pie loga un ar uztraukumu gaida. Braucot garām savai dzimtajai mājai, viņš redzēja ābeli, kurā visos zaros bija iekārti balti lakatiņi. Uz trepēm stāvēja vecs tēvs un sēja kārtējo balto lakatiņu.

 

4.   Vecākais brālis (25-32)

 

Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni,
un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot.
Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc, ka viņš to veselu atdabūjis.
Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā.
Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem,
bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu!
Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs,
bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts."
 

 

Vecākais - taisnais dēls, nepriecājas kopā ar tēvu. Visticamāk viņš netic, ka brālis nopietni var mainīties. Viņš daudz strādā un zin naudas vērtību. Viņam ir sāpīgi domāt, ka brālis ar vieglu roku ir izniekojis to, ko viņš nopelna ar smagu darbu. Viņš godīgi kalpo savam tēvam un uzskata sevi par taisnu. Tas, ka dvēselē ir aizkaitinājums, tas nekas, visi tā dzīvo.

 

Tā dzīvo daudzi ticīgie, viņi nepīpē, nedzer, nekrāpj savas sievas. Bet cik gan pūļu ir vajadzīgs, lai sevi tā noturētu? Viņu bailes ir svētulīguma spīles, kaut tai pat laikā daudziem gribas pavisam citu dzīvi. Jā, šie ļaudis negrēko, bet viņu dvēseles sapņo par to netīrību, no kuras pavisam nesen izkļuvis pazudušais dēls.

 

Dievs caur pravieti Jesaju saka mums, ka mūsu taisnīgums ir kā sasmērētas drēbes un mēs esam izbalējuši kā lapa un nelikumības kā vējš mūs aiznes.

 

Tā šis „vējš” aiznes arī vecāko brāli kopā ar viņa aizvainojumiem un skaudību, neraugoties uz viņa darba mīlestību un paklausību. Jo dvēselē viņš ir tālu no sava tēva, viņš nespēja priecāties kopā ar viņu. Iespējams, paies dažas minūtes vai dienas un vecākais dēls priecāsies ar viņu, bet iespējams viņam, lai izprastu savu aizvainojumu, nāksies iet to pašu ceļu, ko veica viņa jaunākais brālis.

 

Pēcvārds

 

Mēs attiecamies pret Dievu apmēram tāpat kā pazudušais dēls attiecās pret savu tēvu. Kāds no mums vēl nav pametis savu Debesu Tēvu, bet, lepnuma apžilbināts, tiecas pēc vaļīgas dzīves un Dieva un baznīcas norādījumus uzskata par nevajadzīgiem, novecojušiem. Kāds jau ir novērsies no Dieva un priecājas, izšķiežot velti savu dzīvi. Kāds jau bauda savas uzdzīves augļus – zaudējis veselību, cerību, mīlestību. Dvēsele ir iztukšota, rētam klāta, cilvēks, kas iedzīts dzīves apstākļu vadīts strupceļā, bauda melnos graudus no „cūku izmisuma siles”.

 

Bet kāds iztukšots un izmocīts, sajūtot nāves aukstās dvašas tuvošanos, ir spējis pārvarēt savu lepnumu un nožēlā vēršas pie Dieva un atver Viņam savu ievainoto sirdi. Un tad Debesu Tēvs apskauj savu mīļo bērnu un ar prieku rīko dzīres.

 

 

PĀRDOMAS PAR GRĒKU NOŽĒLU

 

Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku

no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu;

tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.

(1.Moz.2:7) 

 

Pieņemsim, ka brīdī, ka tiek apaugļota olšūna, Dievs patiešām iepūš dzīvības dvašu tajā. Tādā gadījumā notiek Dievišķā Gara un cilvēciskās miesas savienošanās. Tādā gadījumā var pieņemt, ka mūsu DNK satur ne tikai senču programmu, bet arī Dievišķo – grēcīgajā cilvēka dabā ienāk arī Dieva Eņģelis.

 

Mēs dzīvojam parastu zemes dzīvi, bet kaut kur dvēselē Dievišķā Gaisma saglabā atmiņas par paradīzi, par bezgalīgu brīvību un svētlaimi.

Šī gaisma ir vienmēr mūsos – kad mēs priecājamies un kad skumstam, un caur to Dievs mums pastāvīgi saka: - es esmu tavs Tēvs, Es tevi mīlu, Es esmu vienmēr ar tevi. Nebaidies nekā, tikai tici un Es pārnesīšu tevi paŗi visām grūtībām, visas tavas bēdas beigsies, Es izārstēšu visas tavas dvēseles rētas, Es svētīšu tevi un tavu ģimeni, tu nekad nebūsi vientuļš, Es tev došu mūžīgu dzīvību, tikai tici, tikai nebaidies, tikai nenocietinies un neklausies miesas balsi, tā tevi māna, viss būs labi.

 

Bet miesas valoda apklusina visu, skanot skaļāk, rada nemieru: viss ir slikti, nekā laba nevar būt, tu tik daudz slikta esi sastrādājis! Tik daudz kļūdu! Tik daudz muļķību! Gaidi nelaimi! Sargies, agri vai vēlu tu paliksi viens! Tevi māna, tevi krāpj! Tevi pametīs! Tu būsi vientuļš!

 

Bet kādēļ mēs labprātāk gribam klausīties miesas balsi? Radioaparāts no daudziem kanāliem pārraida to, uz kuru ir noregulēts, un mēs uztveram tikai to, kas ir tuvs mūsu sirdij. Evaņģēlists Jānis raksta, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēki iemīlēja tumsu, ne gaismu, jo to darbi bija ļauni. Mūsu ļauno darbu dēļ mēs nevaram pieņemt Dievišķo Gaismu.

 

Kādēļ mēs nevaram pieņemt gaismu

 

Tikko piedzimstot, cilvēks sastopas ar milzum daudz kaitinošu sajūtu: spoža gaisma, skaņa, izsalkuma un aukstuma sajūta. Tas viss uzrodas pēkšņi no visām pusēm. Tik sūri sākas mūsu šīszemes dzīve. Piedzimstot cilvēks uz visiem laikiem zaudē pilnīgo mieru, kas tam bija mātes miesās. Sākas ilgstoša cīņa par dzīvi, kura kaut kad beigsies ar nāvi. Mūsu ierašanās šajā pasaulē izskatās it kā kāds kādu izrautu no mājīga, ērta dzīvokļa un pārvietotu uz mežoņu cilti vai cietumu.

 

Tādēļ tik cietsirdīgi ar mums rīkojas daba? Daudziem dzīve uz zemes ir kā cietums, no kura nevar aizbēgt. Jūs teiksiet, ka mūsu vidū ir ne mazums laimīgo? Bet arī cietumā daži iekārtojas tīri ērti. Sodītie sēž tik ilgi, kamēr beidzas viņu ieslodzījuma laiks, bet mūsu ieslodzījuma laiks uz zemes – ir uz mūžu. Ja noziedznieks apzinās savu vainu, tas var saņemt amnestiju. Arī cilvēkiem, kas atzinuši savus grēkus un Dieva priekšā tos nožēlojuši, var sākt gaišu periodu, jo Jēzus teica, ka Debesu Valstība ir mūsos (Lūk.17:21). Ne visi noziedznieki, kas ir cietumā, atzīst savus noziegumus, daudzi no viņiem, izejot brīvībā, turpina nelikumības. Un ne katrs no mums dzīves laikā ir spējīgs atzīt, ka ir grēcīgs, jo mūsu lepnums apžilbina mūs, aizklāj no mums pašiem mūsu nepilnības. No vēstures mēs zinām, ka veselas tautas Dieva priekšā darīja briesmīgus grēkus. Vieni no tiem nonāca līdz grēku nožēlai, kā Ninives iedzīvotāji, kuri pēc pravieša Jonas sprediķa, nožēloja savus grēkus un Dievs viņus pažēloja. Sodomas un Gomoras iedzīvotāji nenožēloja grēkus un mēs zinām, kas ar viņiem notika. Nenožēloja grēkus arī amalikieši, kuri tuksnesi no slēpņiem nogalināja izraēļu sievietes, vecos cilvēkus un bērnus. Pagāja trīssimts gadus un Dievs noslaucīja šo tautu no zemes virsas. Iespējams, tāds pats liktenis gaida tos, kuri pašlaik veicina terorismu.

 

No Olgas Nikolajevnas stāsta.

 

Es slimoju ar poliartrītu, ar gadiem sāpes visā ķermenī kļuva stiprākas, es vairs nestaigāju un pēdējos 2-3 gadus necēlos no gultas. No sāpēm es ļoti cietu, es nevarēju pakustēties, gulēt pa nakti, domāju par to, cik moku cilvēks vēl ir spējīgs paciest.

 

No darba atnāca tuvinieki, mēs sarunājāmies, bija ieslēgts televizors, es palūdzu noregulēt to klusāk. Televizoru izslēdza un radio ieslēdza. Pa radio runāja kaut ko par Dievu, runāja ļoti labi un es klausījos, es biju mierīga. Pēkšņi kaut kas iekšā sagriezās un es sāku raudāt. Teica, ka Dievs mūs mīl un, ka Viņš dāvā mūžīgo dzīvību, ka Viņš tā mīl, ka var izārstēt no jebkuras slimības. Un es padomāju, ka Dievs patiešām mani mīl, bet es, pagriezusi Viņam muguru, pati cīnos ar slimību, bet kādēļ gan es nepagriežos ar seju pret Viņu? Es sapratu, ka pats brīnišķīgākais paiet garām, es sapratu, cik grēcīga esmu! Agrāk es tajā neatzinos, domāju, ka strādāju, cīnos pa māju, audzinu bērnus, palīdzu vīram, es negrēkoju! Bet sekundi padomājusi, es sapratu, ka pat šādas domas ir grēcīgas. Un es atkal ieraudājos, tuvinieki sēdēja istabā un neviens nedzirdēja manas raudas. Es iedomājos Golgātu un raudāju ne par sevi, bet par Jēzu un teicu: „Kungs, piedod man manus grēkus, jo es esmu tik grēcīga! Es ar asarām nomazgāšu Tavas kājas, piedod man. Es raudāju vairākas minūtes. Pēc manām tik patiesām asarām es pagriezos, piecēlos no gultas un gāju uz virtuvi, lai padzertu tēju un ēstu sviestmaizi, lai arī es ne ēst ne dzert ne iet bez mājinieku palīdzības nevarēju. Visi metās man palīdzēt, bet es pati visu izdarīju.

 

Es biju smaga hormonālo preparātu slimniece, bet tagad es nelietoju nevienu tableti, pati daru visu mājās un rūpējos par savu ģimeni, tādēļ paldies Tev, Dievs, par manu labo veselību!

 

Mani, bērnībā mātes kristītu Dievs ilgi veda pie sevis, bet sātans mani vārdzināja, bet vienalga es zinu, ka Dievs mani tik ļoti mīl un es nekā tagad nebaidos. Es zinu, ka man vienmēr blakus ir Dievs un Viņš man vienmēr palīdzēs.

 

 

JA JUMS IR DEPRESIJA

 

Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.

(Mat.24:13) 

 

Tie, kuri cieš no depresijas, bieži jūtas nevajadzīgi, izmesti no šīs pasaules, it kā tajā vairs nebūtu viņiem vietas. Zūd interese par dzīvi, lietām, atslābst cenšanās uz mērķi un sapni. Garastāvoklis visbiežāk ir slikts, nomākts un var svārstīties no vieglas pakāpes nospiestības līdz bezizejai, izmisumam ar mokošu sažņaugtības sajūtu, smagumu un degošām sāpēm krūtīs. Šis stāvoklis pastiprinās no rītiem. Smagos gadījumos mokošas, smagas ilgas izaug līdz neciešamām dvēseles sāpēm u bēdām, stiprumā nav pat salīdzināmas ar tuvu radinieku zaudējumu. Parādās domas par nāvi, jo depresija ir dusmas, kas pagrieztas pret sevi, zūd interese par pretējo dzimumu, laulāto attiecības kļūst aukstas. Bet vissmagākā depresijas forma ir „ilgu sprādziens” – pēkšņs izmisuma sprādziens ar uzbudinājumu, raudāšanu, elsām un pašnāvības mēģinājumiem.

 

 

Depresijas iemesli

 

Depresiju var izraisīt kā garīgie, tā arī fiziski iemesli.

 

Pie fiziskajiem iemesliem var skaitīt klimaksu, kā sievietēm, tā arī vīriešiem, pēcdzemdību depresija, ķīmiskā balansa traucējums organismā, augsts cukura līmenis asinīs, atsevišķu zāļu lietošana, kas ietekmē smadzeņu darbību un nervu sistēmu, alkohols, narkotikas, narkozes sekas. Depresija var rasties ar epilepsiju slimojošiem, Parkinsona slimniekiem, insulta, hipertonijas, vēža gadījumos, miega traucējumu gadījumā, sliktas vai neregulāras ēšanas rezultātā vai mantota no vecākiem. Ja kāds no iemesliem ir novedis depresijā, vajadzētu griezties pie ārsta, lai balansētu ķīmiskos procesus organismā.

 

Garīgie depresijas izraisīšanas iemesli var būt: mīlestības, nozīmības, drošības, pašcieņas, kontroles pār tuvākajiem, labklājības, cerību un cieņas pret citiem veselības vai citu spēju zudums, kā arī mīļotā cilvēka krāpšana, ģimenes iziršana, emigrācija. Ciest var bērns, kas audzināts konfliktējošā ģimenē, bērns, kas dzimis pēc aborta vai negribēts bērns, alkoholiķu bērni.

 

Depresijas iemesli var arī būt: izvairīšanās no trauksmes ar smēķēšanas, alkohola vai narkotiku palīdzību, romantiskām attiecībām ārpus ģimenes, pastāvīgi meli, dubulta dzīve, dažādas atkarības, kārdinājumi un nenožēloti grēki. Sieviete, kas veikusi abortu, izjūt depresiju devītajā mēnesī pēc bērna ieņemšanas, kad viņai vajadzētu dzemdēt.

 

 

Atcerieties, ka minētie iemesli nav depresijas pamatā, tie var tikai veicināt tās rašanai. Galvenais depresijas iemesls atrodas tikai mūsos pašos.

 

 

Kā uzvarēt depresiju.

 

Laikmetīgā psiholoģija, neskatoties uz zinātniskajiem atklājumiem, ne vienmēr spēj palīdzēt depresijas slimniekiem. Bieži cilvēki, kas cieš no šis kaites, daudzu gadu garumā bez rezultātiem ārstējas pie psihologiem un psihiatriem, atrodas psihiatriskajās slimnīcās. Nav noslēpums, ka psihologi un psihiatri ir tā profesija, kurā strādā pēc statistikas datiem vislielākais procents slimojošo ar depresiju, ja salīdzinātu ar citām profesijām. Kādēļ tāda dīvaina statistika? Kādēļ speciālists, kas palīdz citiem, nespēj palīdzēt pats sev? Varbūt tādēļ, ka palīdzot garīgi slimam cilvēkam, ārsts „aplipinās” ar depresiju? Turgēņeva varonis Bazarovs, operējot tīfa slimnieku, sagrieza sev roku un inficējās, jo viņa asinīs nokļuva infekcija. Bet kādēļ psihiatrs inficējas un sava pacienta? Psihiatram psihoterapijas laikā no depresijas slimnieka asinīs infekcija nenokļūst? Var tikai iedomāties, ka šī inficēšanās notiek pavisam cita iemesla dēļ. Jo bez ķermeņa ar ā ķīmiskajiem procesiem, cilvēkam ir arī dvēsele, kas bez ķermeņa, saskaras arī ar garīgo pasauli. Laikmetīgā medicīna turas pie materiālistiskas pozīcijas un neatzīst Dievišķās pasaules, ne dēmoniskās, ne ļauno garu eksistenci. Toties cilvēks, kas cieš no depresijas, pat ja šis stāvoklis ir saistīts ar cilvēka ķīmisko procesu traucējumiem organismā, visbiežāk cieš no saskarsmes ar dēmonisko pasauli. Un tāda cilvēka dvēsele visdrīzāk ir ļaunu garu izmocīta, kuru darbi ir smalki aprakstīti Bībelē.

 

Ja jūs ciešat no depresijas, nezaudējiet cerību, jums ir reāla izeja. Depresija, pirmkārt, ir dvēseles, bet ne ķermeņa sāpes. Dvēseles rētām ir jāsadzīst, lai cik nopietni būtu fiziskie vai garīgie iemesli. Taču rētas uz ķermeņa sadzīst? Tās ārstē, apstrādā ar spirtu vai pārskābi, ieziež ar smēri, apsaitē. Bet dvēseles rētas gadiem neapstrādā, tikai remdē sāpes ar tablešu vai alkohola palīdzību. Ja mēs spētu paskatīties uz depresijas slimnieku ar dvēseles acīm, tad iespējams ieraudzītu cilvēku, kas no palicis pelēks no ciešanām, pūžņojošu rētu klātu un asiņojošu. Pravietis Jesaja redzēja izraēliešus, kas novērsušie no Dieva tā” Visa galva ir slima, un sirds ir vāja.
No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces, un jauni ievainojumi, kas nav apkopti, nav pārsieti un ar eļļu ieziesti;
jūsu zeme ir kļuvusi par tuksnesi, jūsu pilsētas ar uguni nodedzinātas, jūsu tīrumos svešinieki apēd to augļus jūsu acu priekšā. Jā, tiešām, izkaltusi kailatne ir viscaur un pie tam kā svešu ļaužu postījumu sekas.”

 

Daži uzskata, ka depresijas iemesls ir naudas trūkums, vientulība vai kādas citas problēmas un neveiksmes. Pie tam, viņi sajūtas kā ellē. Nāk prātā Aizdonas Tihona vārdi, ka ar Dievu pat ellē ir paradīze, bet bez Dieva debesīs ir mokas. Ticiet, ja pat jums nav naudas un ja esat vientuļš, vienalga ellē ir sliktāk un vienalga ar Dieva svētību arī tur var justies kā paradīzē. Tas nozīmē, ka arī mums ar Dieva svētību arī bez naudas, bez tuva cilvēka un bez darba var būt labi. Un pretēji – ir daudz cilvēki, kuriem ir labs darbs, daudz naudas, ģimene, mīļākie un tomēr bez svētības šie cilvēki var ciest no smagām dvēseles sāpēm un sapņot par nāvi. Jo bez Dieva svētības arī paradīzē ir slikti. Jā, pēc statistikas pašnāvības gadījumi ir valstīs ar augstu dzīves līmeni.

 

Bet jūs, ja jums ir depresija, nemeklējiet iemeslus naudas trūkumā, ne slimībās un arī ne vientulībā. Nežēlojiet sevi un nenoslēdzieties, bet atcerieties, ka izmisuma un nospiestības sajūta depresijas gadījumā ir nepieļaujama. Necīnieties ar savām jūtām un neapspiežat tās, bet labāk sakiet sev tā: „Es atzīsu, ka esmu vīlies/usies šajā dzīvē, bet Dievs dzīvo manī un es pacentīšos sevi uzticēt Viņam. Viņš atjaunos manu prātu ar Savu patiesību un, kā Mozus izveda izraēliešus cauri tuksnesim uz apsolīto zemi, tāpat arī Jēzus izvedīs mani caur visām ciešanām un izārstēs manu satriekto sirdi.” Nekad nezaudējiet cerību!

 

Visbiežāk depresija atnāk kā grēku sekas, bet dažkārt Dievs pieļauj ciešanas un ne grēku dēļ, bet tādēļ, lai izmainītu cilvēku, lai darītu to stiprāku. Atcerēsimies, kā cieta taisnais Ījabs, kad zaudēja visus savus bērnus, visu īpašumu, bija nāvējoši slims un sieva viņu pameta. Viņš cieta un sapņoja par nāvi, bet neizmisa un savās ciešanās saglabāja ticību un grūtā brīdī nenovērsās no Dieva. Pagāja laiks un Dievs viņam atgrieza zaudēto. Tāpat cieta un sapņoja par nāvi pravietis Elija, kad bija uzvarējis veselu armiju burvju un meļu, bēga no valdnieces Izebeles, kura to izsekoja. Dievs atbalstīja Eliju tajās grūtajās dienās un ar laiku dvēseles rētas sadzija. Daudzi Bībeles varoņi cieta, bet visvairāk cieta Kristus Ģetzemanes dārzā. Viņš cieta par mūsu grēkiem, bet Viņa dvēsele nāvīgi sēroja, Viņa ciešanas bija tik lielas, ka Viņa sviedri kā asins lāses krita uz zemes. Viņam blakus bija Dieva Eņģelis, kas Viņu stiprināja. Cieta arī Jūdass pēc Jēzus nodošanas, kad saprata, ko ir izdarījis. Tikai savās ciešanās viņš nesaglabāja ticību, bet iekrita dziļā izmisumā un pakārās. Ja viņš savās ciešanās būtu atcerējies Dievu! Ja vien viņš tajā briesmīgajā brīdī būtu nožēlojis nodarīto! Iespējams, Dievs viņam piedotu grēku. Bet Jūdass nenožēloja grēkus. Kopš tā laika ir pagājuši aptuveni divi tūkstoši gadu, bet cilvēki joprojām atceras viņa vārdu ar nicinājumu.

 

Izmisums – tas ir Dieva aizmirsuša cilvēka stāvoklis un rezultātā ir nokļuvis ļaunu garu ietekmē. Avs nevar tikt galā ar vilkiem un arī cilvēks, kas ir depresijas novārdzināts, ir bezspēcīgs ļauno garu izmocīta priekšā. Tikai Dievs šādā brīdī viņam var palīdzēt. Kādēļ pazudušajai avij uzbruka vilki? Tādēļ, ka tā nedzirdēja gana balsi un noklīda no ganāmpulka. Arī cilvēks, kas novirzās no savas dzīves līnijas, no gudrības, iegrimis kņadā un ikdienas rūpēs, kādā brīdī var atjēgties savu problēmu gūstā. Bet ļaunie gari, izmantojot situāciju, uzbrūk novārgušajam laupījumam un cietsirdīgi spīdzina to. Šie ļaunie gari neatnāca no meža un ne no ļauniem cilvēkiem (labajiem neuzklups), bet no mūsu pašu pagātnes – tie ir sakrātie aizvainojumi, bailes, ļaunums, neatrisinātie konflikti, tie ir mūsu nenožēlotie grēki.

 

Kāda sieviete slimīgi bija greizsirdīga uz savu vīru, lai gan tam nebija nekādu iemeslu. Saprotot notiekošā muļķīgumu, viņa vērsās pie psihologa pēc palīdzības un drīzumā atklājās viņas ciešanu patiesie iemesli. Vairākus gadus atpakaļ sieviete izjuta spēcīgu kaisli pret precētu vīrieti, bet pateicoties lielai piepūlei, spēja noslēpt savas nesavaldītās jūtas no apkārtējiem. Un tikai pēc gadiem šī kaisle, izvēloties piemērotu brīdi, atkal par sevi atgādināja.

 

Daudzās mūsu dvēselēs glabājas līdzīgi nenožēloti grēki, līdzīgi mīnām ar palēninātu darbību.

 

Cita sieviete bija ticīga. Viņa cieta no depresijas. Viņu mocīja sirdsapziņa, ka viņa bija veikusi vairākus abortus. Protams, varēja atrast daudz attaisnojumus, bet dvēsele nenomierinājās. Gadi gāja. Sieviete saprata, ka viņai vajag visu izstāstīt grēksūdzē, bet baidījās mācītāja nosodījuma, kurš viņu sen pazina kā paraugticīgo. Visbeidzot viņa pieņēma lēmumu. Kad mācītājs grēksūdzē dzirdēja par viņas grēkiem, viņš saķēra galvu un sāka staigāt pa baznīcu, bet tad piegāja pie viņas uz teica, ka Dievs mums piedod visus mūsu grēkus un lika pildīt grūtu sodu ar lūgšanu, ar klanīšanos vairāku mēnešu garumā. Sieviete atgriezās no baznīcas priecīga, atlidoja kā ar spārniem. Kas ir šis sods salīdzinājumā ar to, ko viņai Dievs ir piedevis, jo viņas dvēsele pēc depresijas daudzu gadu garumā ir nomierinājusies!

 

Ne katrs no mums grūtā brīdī ir spējīgs tā rīkoties un atklāties Dieva priekšā pazemībā, atklāt savu vātīm klāto sirdi. Kādēļ? Tādēļ, ka mūsos ir lepnums. Lepnums mums ir vajadzīgs, lai mēs  ka varētu aizsargāt savu godu. Un cilvēks uzliek labklājības masku, jo baidās, ka kāds par viņu pasmiesies, kāds nosodīs, pazemos. Bet Dievs ir augstāks par to. Viņš zin, kas notiek zem katra mūsu maskas un Viņš nekad ne par vienu nesmiesies un nevienu nepazemos. Viņš tikai stāv blakus sirdij, kura cieš, un gaida, kad cilvēks noņems šo lepnuma masku un atklās Viņa priekšā savu saplosīto sirdi. Un tad Viņš ienāks šajā sirdī un atbrīvos no trauksmes, atbrīvos n ļauno garu varas, apstrādās un apsies visas asiņojošās rētas, visas ilkņu pēdas un atkal cilvēka dvēselē būs svētki.

 

Daudzi par to sapņo, bet ne visi. Ja putns ir dzimis krātiņā, tas jutīsies tajā ērti, lai tikai to labi baro. Un, ja cilvēks savā mūžā nav izdarījis neko vērtīgu ja ne reizi nav iemīlējies, nekad nav redzējis, ka debesis var būt koši zilas, bet koki zaļi, viņš būs apmierināts ar savu nīgrumu un skatoties sava dzīvokļa pelēkajā logā vai televizora ekrānā apvainos katru pretim nākošo savās problēmās. Viņš teiks, ka viņam viss ir apnicis, žēlosies, ka ir piekusis no dzīves, bet ne pirkstu nepakustinās, lai kaut ko izmainītu savā dvēselē Pats lielākais, uz ko viņš ir spējīgs, ir visus nosodīt, bet vakaros, sēžot virtuvē, „skalot smadzenes” visiem saviem paziņām, savas neveiksmes slīcinās dzeršanā vai labākajā gadījumā, dzers depresijas tabletes.

 Bet jums tā nav jārīkojas! Jums ir jābūt laimīgiem! Jo Kristus ir teicis, ka svētīgi ir (tas nozīmē laimīgi) garā nabagie, svētīgi tie, kam bēdas, svētīgi taisnības dēļ vajātie, svētīgi lēnprātīgie, svētīgi sirdsšķīstie, un tas nozīmē, ka arī Jūs, atrodoties smagākajā depresijā, varat būt svētīgi, un, kā ziemu nomaina pavasaris, tā arī jums tā pienāks un Jūs ieraudzīsiet, kā pelēkās debesis kļūs zilas, kā tajās atkal parādīsies saule un atkal koki paliks zaļi, puķes uzziedēs.

 

 

Ar ko sākt

 

Ja esat sevī pamanījis depresijas pazīmes, sajutis, ka dzīve ir kļuvusi monotona, garlaicīga, bet no rītiem izjūtat smagumu krūtīs un nav spēka, jums nekavējoties ir kaut kas jāmaina. Iespēju robežās centieties katru dienu ieplānot kādus uzdevumus. Centieties gulēt ne mazāk kā septiņas, bet ne vairāk kā deviņas stundas. Vēlami celties agri, bet dienas laikā nepārpūlēties, vajadzības gadījumā atrodiet laiku atpūtai un relaksācijai. Vingrojiet, katru dienu ejiet dušā, var kontrastdušā. Katru dienu ne mazāk kā 20, bet labāk stundu ātrā gaitā ieteicams pastaigāties – tajā laikā izdalās hormoni, kas paceļ garastāvokli. Vairāk uzturieties saules gaismā. Būtu labi atrast kādu draugu atklātām un brīvām sarunām. Normalizējiet regulāru ēšanu. Ja jūs lietojat medikamentus, pavaicājiet ārstam, vai tie var izraisīt depresiju, bet ja jūs lietojat medikamentus pret depresiju, tad nevar no tām strauji atteikties, samaziniet devu pamazām, konsultējoties ar ārstu.

 

Radiet mājās gaišu pacilājošu vidi, atbrīvojieties no nevajadzīgiem priekšmetiem. Iznesiet no mājas okultas lietas un maģijas grāmatas. Tikai Dievs ir gaismas devējs. Klausieties labu mūziku, bet ne tādu, kura aicina uz cietsirdību un brīvu seksu, jo pat harmoniska mūzika var novest līdz pašnāvībai. Atcerieties savu bērnību, savus pagātnes pārdzīvojumus, aizvainojumus, attiecības ģimenē, zaudējumus, par kuriem neesat sērojis. Tāpat atcerieties cilvēkus, kuri jums kaut kad ir palīdzējuši, cilvēkus, ar kuriem jums ir palicis neatrisināts konflikts un, ja ir iespējams, pacentieties šo konfliktu atrisināt. Palīdziet cilvēkiem, jo ļoti daudziem palīdzība ir vajadzīga.

 

 

Nebaidieties, ja izejot no depresijas jūsos parādīsies dusmas. Tā ir pirmā pazīme, ka jūs atveseļojaties. Brīdiniet par to jūsu tuviniekus un palūdziet, lai tie nedaudz paciešas. Agresijas reakcija var ieilgt pat vairākus mēnešus. Neko darīt nevar, zieds nevar uzziedēt uzreiz. Sūtiet saviem paziņām apsveikumus ar dažādiem datumiem, lasiet padomus nodaļā „Barība dvēselei”.

 

 

BARĪBA DVĒSELEI                                                                               

 

Mūsu organismam regulāri ir vajadzīga pārtika. Arī dvēselei tā ir vajadzīga. Cilvēks ne dienu nevar iztikt bez ēdiena, bet ar izbadējušos dvēseli dažkārt nodzīvo pat visu dzīvi. Tikai tā dzīve ir pelēka un skumīga. Dažus tāda dzīve apmierina, bet ne visus.

 

Lai dzīve piepildītos ar jēgu, kļūtu interesanta, nemitīgi ir jārūpējas par dvēseli. Dvēsele pārtiek no tā, ko mēs lasām, kā arī no mūsu domām un sapņiem. Dvēselei barība ir tas, ko mēs darām, redzam, dzirdam. Tā barojas no brīvības, prieka un bēdām, runāšanas un klusēšanas un daudz kā cita. No šīs daudzveidības pamēģināsim izcelt vairākus galvenos dvēseles barības komponentus.

 

 

Pirmā dvēseles barība ir laiks, kas pavadīs pārdomās par dzīves jēgu, par likteni, laimi, Dievu, regulāra garīgās, psiholoģiskās, Bībeles lasīšana. Garīgā literatūra var būt dažāda un ir jābūt uzmanīgam. Vēlams izslēgt maģijas un mistikas literatūru. Neraugoties uz mūsu gribu, šī literatūra var pavājināt mūsos ticību, garu, novest uz maldīgā lepnuma ceļa. Ne visi autori dod pareizus padomus. Bībelē ir rakstīts:” Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē?” (Lūk.6:39) Bībele parasti neatklājas uzreiz. Daudziem šī grāmata sākumā šķiet garlaicīga. Tikai tad, kad cilvēks būs gatavs uzņemt to, tad tā kļūs par pašu galveno zināšanu avotu par dzīvi un par katra mūsu dvēseli. Bībeli var sākt lasīt no Jaunās Derības, bet ar laiku arī Vecā Derība kļūs interesanta. Iesakām grāmatas, kuras sarakstījuši A. Surožskis, A. Meņs, D. Avdējevs, Diks Budvords, Ogs Mandino, Jūlija Vozņesenskaja un daudzi citi, kā arī citu literatūru.

 

Otrā dvēseles barība – dot Dievam naudu. Dievs mums ir licis atdot Viņam desmito tiesu. Tas ir ļoti sarežģīti un daudziem pat neizpildāmi. Daudzi no mums ir gatavi pildīt dažādus rituālus, daudz runāt par Dievu, par labo, par mīlestību pret tuvāko, bet tikko kā runa ir par naudu, tā cilvēks mainās. Gadās arī otrādi. Esmu pazīstams ar sieviņām, kas ir pateicīgas Dievam par to, ka saņemot niecīgu pensiju un atdodot Baznīcai desmito tiesu, viņām nekā netrūkst. Mūsu ienākumi ir saistīti ne tikai ar mūsu spējām un darba mīlestību. Kāds cer uz veiksmi darījumos, bet gudrais zin, ka viss ir Dieva rokās. Dievs brīdināja, lai mēs neziedotu visiem redzot. „Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs.
Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga.
Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara,
tā, ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.
 (Mat.6:1-4)

 

Trešā dvēseles barība – saskarsme ar ticīgajiem, gudriem ļaudīm, apspriežot garīgas tēmas, tas ir arī dievkalpojumu apmeklēšana katru nedēļu, grēksūdze ne retāk kā vienu reizi mēnesī, Svētais Vakarēdiens, kā arī gavēšana un citi noslēpumi. Ļoti labi ir iegūt sev garīgo tēvu, mācītāju, pie kura varētu doties pēc padoma, palīdzības un atbalsta lūgšanās grūtā brīdī.

 

Ceturtā dvēseles barība – tas ir veselīgs dzīvesveids, normāls ēdiens, regulāra atpūta. Neaizmirstiet vienu dienu nedēļā veltīt Dievam, kas nozīmē, pilnīgi atpūtināt ne tikai ķermeni, bet arī garu. Šajā dienā vēlams savas domas virzīt tikai garīgo vērtību jomā – tādās kā mīlestība, laipnība, laime, gudrība, ticība, dzīves jēga, pilnvērtīgi pārdomāt svēto dzīvi, par nāvi, par dzīvi pēc nāves. Ja ir sakrājies nervu sasprindzinājums, var badoties no vienas līdz trim dienām, dzerot tikai ūdeni. Badošanās laikā ieteicams mazāk strādāt. Izlādēties palīdz arī garas pastaigas, būšana dabā un, ja ir laba imunitāte, apliešanās ar aukstu ūdeni. Tikai nenovājiniet sevi ar ilgstošu badošanos, regulāru sevis apliešanu ar aukstu ūdeni un pārāk lielām fiziskām slodzēm. Atcerieties, ka pie pilnības mēs nonākam caur ticību, gudrību un mieru dvēselē, kā arī mūsu labie darbi.

 

 

 

 

Piektā dvēseles barība – darbs pie pagātnes apzināšanās. Dažkārt ir vērtīgi lūgšanā, sarunājoties ar Dievu, atcerēties savu pagājušo dzīvi. Pamazām, pārejot no notikuma uz notikumu, atgriezties jaunībā, bērnībā, analizēt savu rīcību, un nepieciešamības gadījumā nožēlot senos grēkus, lūgt piedošanu par pāridarītājiem. Tāpat svarīgi ir domāt par savu nākotni, par to, kādus jūs sevi gribat redzēt pēc gada, pieciem gadiem, pārejas brīdī uz viņpasauli. Padomājiet, kas jums ir jāizdara tādēļ šodien, rīt vai tuvākajos mēnešos un gados. Enerģija, kuru patērēsiet gatavojoties kādiem svarīgiem notikumiem, nezudīs velti, tā dos spēku atbildīgajā brīdī.

 

Sestā dvēseles barība – dalies ar savu garīgo pieredzi ar cilvēkiem, kuri, iespējams, pagaidām vēl nav atklājuši to, kas ir atklājies tev. Tā rīkojās apustuļi, tā rīkojās Kristus un lika mums arī tāpat darīt. Vārdam mūsu dzīvēs ir milzīga nozīme. Ar vārdu var nogalināt uz augšāmcelt. Tika veikts eksperiments: labības graudi, pie kuriem nemitīgi ilgu laiku lamājās, neizauga, tai pat laikā citi no tās pašas partijas, „klausījušies” lūgšanas, deva labu ražu. Rupji vārdi ne tikai ievaino dvēseli, bet arī iznīcina cilvēka gēnu struktūru. Dievs ar savu vārdu radīja visu mūsu pasauli, Jēzus ar vārdu dziedina un pieceļ no mirušajiem. Mūsu vārdiem ir tas spēks, kādu mēs tajos ieliekam, spēku, kurš var iznīcināt un radīt.

 

Ja jūs, pateicoties gudrībai un ticībai, esat izkļuvis no trauksmes vai depresijas, uzlabojuši savu veselību, atbrīvojušies no smēķēšanas  vai alkohola ieraduma, jūsu vārdam būs īpašs spēks un jūs varēsiet palīdzēt arī citiem. Mēs visi esam savienoti ar vienu stīgu un uzlabojumi garīgajā dzīvē apkārtējiem un arī jums dos jaunus radošus spēkus. Bet esiet gudri, nerunājiet par dvēseli ar tiem, kam tas ir pilnīgi vienaldzīgi, neizšķiediet lieki jūsu pirmās ticības dzirksteles. (Mat.7:6) Pēc gadiem dzirksteles pārvērtīsies liesmā, kuru neviens nespēs nodzēst. (Mat.5:11-16)

 

Septītā dvēseles barība – regulāras lūgšanas. Mēs neredzam Dievu ar acīm, bet sirds nemitīgi izjūt, vai esmu ar Viņu vai esmu Viņu pazaudējis. Mēs varam novērsties no Dieva visdažādāko iemeslu dēļ. Visbiežāk tas ir noguruma dēļ, no kņadas vai stresu dēļ. Ja Dievs ir cilvēka dvēselē, tad viņš izjūt mieru un pateicību, lai vai cik sarežģīti būtu apstākļi. Kad mēs no Viņa novēršamies. Sirdī ienāk satraukums. 

 

Lūgšana palīdz saglabāt Dievišķā klātbūtni mūsu dzīvēs. Mums ir jāiemācās ielūkoties savā sirdī, jo katru reizi, kad mēs zaudējam dvēseles mieru, Dievišķajā pasaulē notiek šķiršanās ar To, Kurš mūs mīl un sargā. Novēršoties no mūsu Debesu Tēva mēs, līdzīgi pazudušajam dēlam un pazudušajai avij, kļūstam neaizsargāti ļaunā priekšā. Tādēļ tiklīdz sajūtat, ka zaudējat mieru dvēselē, ka tuvojas satraukums, nevilcinoties vērsieties pie Dieva ar pazemību un lūgšanu par glābšanu. Dievs neatstās bez uzmanības mūsu patiesās lūgšanas. Mūsu pati augstākā mīlestības izpausme pret Dievu ir nepakrist grūtā brīdī, nenocietināties,

bet saglabāt ticību.

 

Lūgšana var būt izteikta saviem vārdiem. Tad tā parasti sastāv no grēku nožēlas, slavēšanas, lūguma un patiesa dialoga ar Dievu. Lūgšanu var savienot arī ar meditāciju. Tam būtu vēlams atbrīvoties, ieklausīties savā elpošanā, sirdspukstos, sajust siltumu krūtīs, atcerēties savu jaunību, bērnību, atcerēties tos, ar kuriem kaut kad esmu ticies, draudzējies vai strīdējies. Ieelpas laikā vajadzētu atcerēties kādu no viņiem, izelpas laikā domās jāsaka piemēram: „Dievs, svētī Nikolaju” vai „Dievs, piedod man, es esmu vainīgs viņa priekšā”. Ja jūs atceraties kādu, kurš jau ir debesīs, tad varat domās teikt: „Kungs, piemini viņu savā Valstībā, piedod viņam viņa grēkus, piedod man viņa priekšā” (tikai nevērsieties tieši pie mirušā). Tā pamazām, nesteidzoties var atcerēties visus: sākumā attālus, bet vēlā tuvus paziņas, draugus, ienaidniekus, radiniekus. Nobeigumā var teikt: „Dievs, svētī mani”, „Es Tevi mīlu, Kungs”.

 

Par to, kā lūgties ir daudz labas literatūras.

 

Aprakstīšu dažas lūgšanas.

 

Mūsu Tēvs

 

Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds.
Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.
Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.
Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.

 

Jēzus lūgšana

 

Kungs, Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcīgu (esi man grēciniekam žēlīgs. Āmen

Optinas klostera pēdējo starecu lūgšana

Kungs, liec man ar miera pilnu sirdi pieņemt visu, ko nesīs šī austošā diena. Liec man pilnīgi paļauties uz Tavu svēto gribu. Jebkurā šīs dienas brīdī, jebkurā lietā pamāci mani un uzturi mani.

Lai arī kādas ziņas es saņemtu dienas tecējumā, pamāci man tās saņemt mierīgā garā un ciešā pārliecībā, ka viss notiek pēc Tavas svētās gribas. Visos manos vārdos un darbos vadi manas domas un jūtas. Visos neparedzētos gadījumos liec man neaizmirst, ka visu esi sūtījis Tu.

Iemāci man iejūtīgi un saprātīgi izturēties pret katru manas ģimenes locekli, nevienu neieļaunot un nesarūgtināt. Kungs, dod man spēku panest austošās dienas spaidus un visus notikumus dienas tecējumā. Vadi manu gribu un māci man lūgšanu, ticību, cerību, pacietību, piedošanu un mīlestību. Āmen.

 

 

TICĪGAJIEM

 

Kā atšķiras ticīgais no citiem? Ar to, ka tam ir miers dvēselē, lai kur arī tas atrastos un lai arī kā veidotos dzīves ceļš, viņa sirds jūt mieru un Dieva svētību. Šī sajūta nezūd pat tad, kad mājās ienāk bēdas. Atceros kādu sievieti, kas piedzīvoja sava vīra nāvi, ar kuru bija nodzīvojusi daudz laimīgus gadus. Viņa teica, ka neiedomājās, ka kādreiz varēs no viņa šķirties. Un neraugoties uz nelaimi, kas viņu piemeklēja, sieviete pateicās Dievam par Viņa mīlestību un par to, ka Viņš viņu pastāvīgi atbalsta, mierina un dod spēku dzīvot. Lai kur arī viņa atrastos tajās grūtajās dienās, viņa vienmēr izjuta Dieva klātbūtni, Viņa svētību un līdzjūtību. Cits cilvēks stāstīja, ka esot ieslodzījumā un esot septiņpadsmit gadus narkotiku varā, zaudējot veselību un nonākot līdz izmisumam, viņš pirmo reizi vērsās ar grēku nožēlu pie Dieva, pēc kā izjuta milzīgu prieku, sajuta, it kā kameras sienas izplestos un virs galvas atvērtos zvaigžņota debess. No tā laika viņa dzīve mainījās pašos pamatos, bez mokām viņš atbrīvojās no narkotiku atkarības un atstājot cietumu, sāka kalpot baznīcā.

 

Cilvēks vienmēr sajūt Dievišķās klātbūtnes tuvumu. Tai pat laikā sirds dziļumos viņš izjūt mieru, kurš nezūd pat tad, ja dzīvē viss sagrūst. Bet var būt arī otrādi – vētraina karjera, nauda, vara, slava, un tai pat laikā cilvēks var nepamanīt, kā viņa dvēsele ir novērsusies no Dieva. Mēs to neredzam ar acīm, bet varam sajust, kad sirdī parādās kaut kāda nenoteiktība, nemanot svētlaimes vietā rodas satraukums, greizsirdība, bailes, neticība sev, nākotnei, tukšums.

 

Dažādu iemeslu dēļ Dievs novērš Savu vaigu no cilvēka. Dažkārt tas ir grēku dēļ, bet dažreiz ticības stiprināšanas dēļ. Tad lūgšanas nedod mierinājumu. Dvēsele nenomierinās arī pēc Bībeles lasīšanas. Un neraugoties uz to, nezaudējiet cerību. Turpiniet lūgt un meklēt Dievu, kā pazudušais dēls meklēja savu tēvu, kad sala un mira no bada. Tēvs ar mīlestību apskāva savu dēlu, lai arī tas nemaz to nebija pelnījis. Tāpat arī Dievs ar mīlestību un līdzjūtību gaida mūsu atgriešanos. Viņam ir liela pacietība. Kādreiz Viņš, iespējams, ir ilgi pacietis mūsu noziegumus. Tāpat arī Viņš var ilgi pārbaudīt mūsu ticību. Nevajag krist izmisumā, gaidiet un ticiet!

 

Bet dažkārt Dievs rīkojas ar mums tāpat, kā vecāki, kuru bērns tikko ir iemācījies staigāt. Agrāk viņš izzināja pasauli četrāpus, tad vecāki mācīja viņu staigāt, turot pie rokas, bet, kad viņš nedaudz kļuva drošāks – atlaida. Sākumā mazulis bieži krīt, sasitas, bet iegūstot pieredzi, ar laiku droši nostājas. Tāpat arī mēs. Ne uzreiz nostiprinās mūsu ticība un ne uzreiz mēs spēsim paši pārvarēt kārdinājumus.

 

Ticīgs vīrietis, noskatoties videokaseti, ierauga sevi ekrānā un kļūst neapmierināts ar savu izskatu. Kopš tā laika viņš vienkārši sevi neieredz. Drīzumā nemanāmi parādās satraukums. Viņš mēģina noskaidrot uztraukuma cēloņus, bet bez rezultātiem – par ģimeni baiļu nav, par nākotni, darbu un veselību – arī nē.Bt no kā tad man baidīties? Tad viņš secināja – uztraukums rodas no bailēm, kad Dievs viņu vairs nemīlēs un pametīs. Drīzumā tā arī notika.

 

Kādu reizi no rīta pamodies, viņš dvēselē izjuta tukšumu. Nav tur vairs tā miera, tā klusā prieka par Dieva klātbūtni, kura nebija viņu atstājusi jau gadiem ilgi. Kopš tā skumjā rīta viņa dzīvē nekas nemainījās. Tas pats darbs, tā pati ģimene, tie paši draugi, bet iekšā – pilnīga nenoteiktība. Ne Bībeles lasīšana, ne lūšanas, kā agrāk, nedeva sirdī mieru. Tajā skumjajā laikā viņam likās, ka viņa dvēsele iegrimtu vakuumā.

 

Pagāja laiks un kādā svētdienas rītā, kad vīrietis, kā parasti, brauca uz dievkalpojumu, ārā bija pavasaris, spīdēja saule, viņš brauca un domāja: „Kādēļ Dievs mani pameta? Pēkšņi viņam no acīm sāka birt asaras, bet sirds piepildījās ar milzīgu prieku, dvēselē ieskanējās mierīga un maiga balss, kura nepārtraukti vairāku minūšu garumā teica vienu un to pašu frāzi: „Kā tu varēji iedomāties, ka Es tevi vairs nemīlu! Kā tu varēji iedomāties, ka Es tevi vairs nemīlu!.....”.

 

 

SAĪSINĀJUMI

 

Citāti no Bībeles skaidro un papildina grāmatas tekstu.

 

1.   Moz. – 1. Mozus

 

2. Moz. – 2.Mozus

 

5.   Moz.-5.Mozus

 

Ps. – Psalmi

 

Sal. Pam. – Salamana pamācības

 

Sal. Māc. – Salamans mācītājs

 

Jes. - Jesajas

 

Mat. – Mateja evaņģēlijs

 

Lūk. – Lūkas evaņģēlijs

 

Jņ. – Jāņa evaņģēlijs

 

Ap. Darbi – Apustuļu darbi

 

1.Pēt. – Pētera 1. vēstule

 

Rom. – Pāvila vēstule romiešiem

 

Kor. – Pāvila 1. vēstule korintiešiem

 

Ef. - Pāvila vēstule efeziešiem

 

Atkl. – Jāņa atklāsmes grāmata

 

 

 

Nobeigumā gribu pateikties mūsu skolotājam un skolotājam profesoram Jevgēnijam Josifovičam Zujevam, unikālās ārstēšanas sistēmas „Bioenergosistemoterapijas” autoram, Viskrievijas sociālā darba adaptācijas un senās ārstniecības akadēmijas pamatlicējam (Pēterburga), par viņa talantu, kas nodots cilvēkiem.

 

1998 gadā J.J.Zujevam tika piešķirts labākā dziednieka nosaukums Krievijā.

 

1998.gada 9.novembrī 65 gadu vecumā, vadot kārtējo semināru Maskavā, J.J.Zujevs aizgāja viņsaulē. Līdz pēdējam brīdim viņš dāsni dāvāja savas zināšanas cilvēkiem.

 

 

 

 

 

 

 

SATURS

Ievads...........................................

 

Tiem, kuri ir slimi.............................

 

Kā uzveikt sāpes...........................

 

Saslimšanas pakāpes....

 

Par raksturu....................................

 

Par laicīgo medicīnu..........................

 

Gudrība...............................

 

Izpratne......................................

 

No kā viss sākas.............................

 

Senā medicīna.................................

 

Mistika un mēs................................

 

Nemiers.................................

 

No personīgās pieredzes....................

 

Līdzība par talantu............................

 

Liktenis un mēs.................................

 

Intuīcija............................................

 

Brīvība un verdzība...........................

 

Par mūsu rezervēm............................

 

Aizvainojumi......................................

 

Dusmas............................................

 

Jūtas................................................

 

Pārdomas par pazudušo dēlu.............

 

Pārdomas par grēku nožēlu..............................

 

Ja jums ir depresija............................

 

Barība dvēselei..................................

 

Ticīgajiem.........................................

 

 

Rīga, mob. tel. (+371) 26153648

E-pasts: ...........................................

 

 

 

Izstrādāts sadarbībā ar DeepKey Solutions
Top.LV